| Labāk vēlāk, nekā nekad.. |
[22. Okt 2003|16:37] |
Nu labāk vēlā, nekā uzreiz mirkļa patosā ir stāstīt par lietām, kas tiešām patīk.
Domāju, ka kādam liksies arī interesants mans stāsts par to, kā tad notika tā, ka es biju aizbraucis ciemos pie Elīnas. Gan jau ka kāds no jums varēs arī atrast savu vārdu vai vismaz kādu paziņu.
Sākās tas viss pagājušajā piektdienā, kad, iesēžoties mīkstajā krēsla pie kvadrātveida ekrāna, tas man parādīja vienu interesantu Elīnas veidotu rakstu, kurā jaunā dāma visus gribošos un varošos aicināja sevi apsveikt vārdadienā. Kad es šai būtnei jautāju, vai arī es varētu apciemot daudzsološo pasākumu, izrādījās, ka tā vis nav vienkārša journal meiča, bet viņai ir pat pašai sava preses sekretāre vārdā Ripp, ar kuru tad man arī notika tālākā saruna.
Apsveicamā bija gribējusi puķes un klātesamību, bet ne viens, ne otrs man pagaidām nebija pieejams. Neko citu neatlika darīt, kā tikai improvizēt.
Cepot pankūkas kopā ar jau iepriekšminēto preses sekretāri, nonācām pie daudziem jaukiem problēmas risinājumiem: dāvana IR, tas būs akmens, kas jau ilgu laiku vintuļš karājas manā istabiņā. Jā, bet dāvanu nemaz Elīna nebija prasījusi... Tādēļ Ripp vajadzēja noziedot pie sienas pielīmēto ozola zaru, kurā tad arī varētu iesiet sacietējušo smilts gabaliņu. Un vēl, liels paldies Ripp, man istabiņā nebija diegu, kurā varētu iekārt dāvanu, toties šai jaunietei bija gan melns, gan sarkans gareniskais veidojums, no kura tad mēs arī izveidojām(kā man liekas) ļoti jauku pīnīti.
Nu, pusceļā jau bijām, tagad vajadzēja domāt, kā tad mēs tiksim uz tik tālo Koknesi, kur tad arī dzīvo pasākuma vaininiece. ienīgā pieņemamā tabilde bija: STOPOŠANA.
Agrā sestdienas rītā(vēl nebija pat 10, kad es jau biju piecēlies) mēs ar preses sekretāri devāmies ārpus Rīgas, lai šai nejaukajā laikā vismaz kāds zapiņš mūs varētu aizvest līdz..Mēs gribējām paēst, tādēļ braucām tikai līdz Aizkrauklei. Nu gaidīšana gan bija tā vērta! Nogaidot stundu un 7 min., mēs beidzot noštopējām! Mācītāju ar meitiņu!
Aizkraukle - jauka maza pilsētiņa(it īpaši tādēļ, ka tur varēja labi paēst), kurai blakus ir Daugava un uz tās uzbūvētais HES, pie kura mēs arī aizbridām. Burvīgi skati, jauki suņi un daudz akmeņu. Tomēr noturējos un nesāku rakņāties lielajās akmeņu atradnēs, pretējā gadījumā varētu nokavēt gaidāmo pasākumu.
Izstaigājuši Aizkraukli, sadzērušies tējas, paēduši un labi sasiluši, gājām tālā pa šoseju Rīga-Daugavpils, lai atkal kāds labdaris mūs savāktu jau atkal nosalušus un izsalkušus. Šoreiz ilgi negaidījām, jau pirmajā pusstundā tikām "savākti", un tā turpinājās mūsu ceļš pie... neko jau īpašu negaidījām, bet tāda jocīga sajūta, ka tik daudz kas ir redzēts, tik daudzkur ir pabūts, bet tas, kādēļ mēs to visu darījām vēl tikai priekšā.
Atbraukuši stundu iepriekš paredzētā laika, nodomājām izstaigāt Kokneses parku. Jau sāka tumst, bet mēs tik staigājām un muldējām par tēmām, kuras tik ienāk prātā. Tāda laikam arī ir tā "dzīvā" saruna..
Jā, vajadzētu jau tā kā taisīties apsveikt Elīnu. Ejot pa Kokneses tumšajām ieliņām satikām pretīm nākošu baru. Drūmu seju, ātrām kustībām tas virzījās, puķes rokās iespiedis, cik noprotasms, pie apsveicamās. Vjadzēja pievienoties jautrajai komandai un, lai vismaz kaut kā neļautu drūmajam garastāvoklim pakļaut arī sevi, sākām MULDĒT. Lai cik tas nebūtu jocīgi, tomēr šis bars arī atrada Elīnas māju un devās tieši turp. Un tad sākās "pasākums pie Elīnas"(vai tad neskan muļķīgi).
Jā, nu tur bija daudz ko redzēt, piemēram, kā daži jaunieši nespēja adekvāti novērtēt savas dzeršanas spējas, kā lielākā jauniešu daļa sveicinās ar vārdiem:"tu arī no žurnāla?",...kā felicita un narajana prot spēlēt ģitāru...diemžēl nevarēju pilnībā izbaudīt skanējumu. un tā tālāk un tā tālāk..
Man atkal ir jāsaka pldies Elīnai! un arī visiem, kas tur bija, diemžēl navaru visus atcerēties, bet Ripp lapā gan jau ka varētu visus atrī atrast..
Neņemot vērā to, ka naktī gulēt neļāva kaķis un no apakšas skanošā mūzika, balsis no ārienes un krākšana no abām pusēm, tad izgulējos es diezgan labi.
Un tikai pamodies es ieraudzīju visā savā esamībā Elīnu. Beidzot viņa nekur nesteidzās, neko nedarīja un varēja mierīgi piesēst, lai varētu par šo to (varbūt galīgi bezjēdzīgu) parunātu.
Ak, bet tā jau bija svētdiena un jau bija jādodas prom.. nu.. nekas nav mūžīgs........ |
|
|