| Pilsētā, un pie tam naktī.... |
[11. Okt 2003|23:15] |
Kad krūmus vairs nevarēja atšķirt no māju sienām, bet es vēl sēdēju lielā tarakānā, kas mani veda uz mājām, ieraudzīju sev pretī atveramies durvis. Tā laikam bija zīme, ka man bija jālien laukā, ko es arī izdarīju. Man priekšā gāja sieviešu dzimuma būtne, kurai es, pats to negribēdams, bet tā nu gadījās, sekoju. Mums bija jānoiet gandrīz vienots ceļš līdz guļvietai, ēdvietai un sēdvietai. Es viņai sekoju apmēram trīs savu augumu attālumā, bet viņa, nez kāpēc, ejot cauri ne tik labi pārredzamai ar kokiem apaugušai pilsētas daļai, aizvien paātrināja kāju pārlikšanas ātrumu. Nekas cits (vismaz man tā likās) neatlika, kā darīt kaut ko līdzīgu. Es jau biju pietiekoši labi izpētījis viņas mugurpusi un tagd gribējās apskatīties vismaz viņas sānus, lai pārliecinātos, ka viņai nav saplīsusi jaka vai bikses, bet viņa, tuvojoties lielam akmeņu krāvumam, vēl ātrāk sāka mētāt kājas uz priekšu. Tagad jau viņu iekļāva akmeņu krāvums, kurā bija viena Galvenā Sprauga, pa kuru varēja ievietot sevi tā iekšienē. Krāvums izrādījās pavisam tukšs, tajā bija izveidotas takas, gar kurām bija vēl vairākas spraugas, tikai tās bija noklātas ar koksni. Krāvuma vidū bija Pulsējošā Sprauga, tā bija draugos ar Zibeni. Sieviešu dzimuma būtne, cik tik ātri varēdama pasviest savas sastāvdaļas, ievietojās Pulsējošajā Spraugā, kura, kad paspēju pietiekoši tuvu, lai kaut ko saredzētu, atnest savu galvu, nodrebēja un Aizvērās. Es pat neredzēju būtnes seju... Nu, toties viņa mani laikam ilgi atcerēsies...(man taču nebija nekas slikts prātā..)
MORĀLE: ne katrs ir izvarotājs, kas grib tevi izpētīt... |
|
|