|
20. Okt 2004|16:59 |
|
Vai patiesi tā vienmēr ir, ka pirmais, ko cilvēks dara sarunājoties, ir centieni uzkruķīt savu pašapziņu, iztēlot sevi pārāku esam par otru, izcelties ar savu oriģinalitāti, neformālismu, (ne)modernismu un citām fīčām? Kad mēs runājam (cik nu runājam), neesmu novērojusi šādas parādības no tavas (un manas, cerams) puses. Viekārši parunājam :) |
|