studenturunas

Erasmus pirmā diena...
9.2.09 16:23
Pirmdiena. Agrīna rīta stunda klāj padebešu tāles. Baisākā sirēna stindzinoši ausīs džinkst – modinātājs. Tas lika spēji transformēties no horizontālas vertikālā pozā. Pirmie mirkļi: savāds nemiers, mānīgs uzvarošs eiforijas tirpu gājiens pār mugurkaulu, iespējams svētlaime. Un to visu man ap plkst. 6:00 piegādāja Erasmus apmaiņas programmas brauciens uz Viļņu. Un tā piebeidzis visus savus sagatavošanās darbus, apkrāvies ar gūzmu somām, es devos galvaspilsētas centra virzienā. Tur jau mani gaidīja biedrs Juris. Vēl pāris formalitātes, apbruņošanās ar amerikāņu gastronomiskās kultūras izvirtībām, atvadu buča uz vaiga no mātes.

Un nākamajā momentā es attapos autobusā, izmirušā autobusā. Pie stūres rata omulīgs onkulītis, pilotēdams mūs 5 pasažierus. Bez mums krēslos zvilnēja starmešu apspīdēt viens pusmūža vīrietīts un divas dāmas. Lieki teikt – manāms populācijas trūkums. Pasaulīgas lietas, ceļojums cauri laikmetīgajiem griežiem mūzikā un citās viegli gaistošās tēmās. Pa vidu iestarpinot mēģinājumu nodibināt saturīgu kontaktu ar meitenēm, abpusēja liekvārdība, smiekli ar [ne]pieklājīgu diapazonu. Tas viss īsināja 4 stundu garo ceļu uz kaimiņzemes galvaspilsētu.

Iebraucām. Acu priekšā pavērās Viļņa. Lielos vilcienos kā viens pret vienu Rīgas infrastruktūras projekts. Ir savas nianses, bet tas viss tomēr tik sīkumains, ka nošķirt grūti. Pirmā lokācija, kur spērām savas kājas – Viļņas autoosta. Nesagaidījis savu mentoru (cilvēks, kas palīdz Erasmus studentiem iejusties jaunajā vidē), es ar satraukumu sirdī aizdevos meklēt bankomātu un cigaretes. Meklēju „Swedbank” automātu. Nekā. Labi, dodos meklēt cigaretes. Un te es saskāros ar kārtējo post padomju valstu klasisku sociālo iezīmi. Uz jautājumu – Can I pay with a credit card? Es atpakaļ saņēmu caururbjošu un neizpratnes (lasi [ne]kompetences) pārpilnu skatienu. Bet mātes valodā, visas manas vēlmes materealizējās gaismas ātrumā. Vai nav paradoksāli? Priecīgs par pirmo pirkumu kaimiņzemē, devos atpakaļ. Satikām savus mentorus – lietuviešu meiteni Aisti un puisi Aurimas. Devāmies koju virzienā, lai sakārtotu dokumentus utt. Pa vidu daudz jokojām. Viss tas beidzās ar mums visiem zināmu kaimiņu būšanu – pie alus kausa. Picas sātīgā garša jau vairs bija tikai piedeva. Lieki teikt, ka mūsu galdiņš picērijā ieguva apkārtējo uzmanību, jo vienā veselā saplūda 4 valodas – latviešu, lietuviešu, angļu un krievu. Aurimas mācijās un sīksti pierakstīja latviešu valodas gramatikas kanonus – es esmu, tu esi, viņš/viņa ir utt.

Un tā pieveikuši savas picas un alus kausus devāmies katrs uz savu debess pusi. Un tā ieradāmies kojās, iekārtojāmies, iepazināmies ar dažiem saviem kaimiņiem. Visi atsaucīgi, ar labu humora izjūtu. Un tā vēl pāris pārspriedumi par aizvadīto dienu un laidāmies čuču muižā.
0 raksta ir doma