Vakar vakarā gadījās norīt ko asu. Tas ieķērās rīkles gļotādā un radīja zināmu diskomfortu. Šorīt sajūtas jau bija mīkstinājušās, tomēr nolēmu intereses pēc apciemot ārstu, kas varētu pilnībā nomierināt, vai nu asumu likvidējot, vai paziņojot, ka neredz neko likvidējamu. Vismaz ne manā kaklā.
Pārsteidzoši viegli izdevās sastapt savu "ģimenes ārsti", diemžēl viņa tikai norīkoja pie īstā speciālista - LORA! LORS varētu būt pieejams janvāra vidū, paskaidroja reģistratore.
Labi, dodos uz citu ārstniecības iestādi. Tajā arī LORS izrādās neprātā aizņemts, nez vai es pie tāda tikšot, stāsta jau cita aiz lodziņa sēdoša dāma. Tomēr viņa atvēl mēģināt caur sētas durvīm doties uz N korpusa X kabinetu, varbūt, varbūt, ka tur kaut kas varētu būt. Tur, aiz minētā kabineta durvīm, uz kurām rakstīts "LORS" (saīsinot, atvainojos), sēž atkal cita dāma, kas, pārtraukusi manu neveiklo stāstu par asumu, informē, ka te nu gan neviens neko palīdzēt nevarēs, esot jādodas uz balto māju, kas atrodoties pāri pretī. Norādītajā vietā patiešām atrodas liela, nosacīti balta vairākstāvu būve, kuras vienīgās atrodamās ieejas durvis ved uz vienkāršu kāpņu telpu bez kādas skaidrības, ko tur meklēt.
Labi, atminoties prātulu par trim labām lietām, braucam uz trešo iestādi. Jā, te nu beidzot bez lieliem sarežģijumiem tiekam LORA kabinetā. Tajā divi nopietni dakteri baltos virsvalkos - dāma un kungs. Pēdējais ļoti patīkamas tumsnējas nokrāsas a la Hosams Abu Meri. Viss brīnumjauki, atmosfēra silta un patīkama, klāju vaļā savu stāstu. Tā tā - precizē dāma - ēdāt, tātad?! Cikos? Zivi? Kādu tieši? Ak skumbriju? Tā, rakstām: skumm-bri-ju ēda sep-ti-ņos. Domājat, no tās tā nelaime? Ak īsti nezināt? Tā tā. Labi, dakteris paskatīsies, sēdiet nost! Dakter, paskatieties, kas viņam tur. Dakteris ar visnopietnāko sejas izteiksmi paņem instrumentu un sāk iegremdēt. Ausī. Man it kā kakls, nedroši bilstu. Nekas nekas, ne īpaši pārliecinošāk murmina "Hosams". Vēlāk nonākam arī līdz kaklam. Atrodat kādu svešķermeni, dakter? - interesējas kolēģe, trīsreiz. Atbilde īsti nepārliecina. Dāma pāriet uz, cik saprotu, latīņu mēli - ....us ...umus (atkal atvainojos, nepārvaldu šo cēlo valodu) atrodat? Nē, to neatrodot. Labi, viņa arī grib paskatīties. Iesprauž man rokās nelielu ķobīti - ja būšot slikti, lai tik pūšot laukā. Neko vairāk gan neiedod, tā ka mēreni bažījos par krekla eventuālo izskatu, bet ko nu tur. Slikti nepaliek un dāma arī neko nesaskata. Tomēr sāp, saku. Sāp? Zivis tīrījis esat? Apmulstu - tīrījis? Nu, kad asaka pirkstā ieduras, cik ilgi sāp? Ā, jā, laikam..
Daktere noskaņota enerģiski, uzreiz raksta norīkojumu uz "kobru" - ar to visu barības vadu izskatīšot, es varot būt mierīgs. Man jau tikai tas kakls, atkal kautrīgi pīkstu, "kobra" tak vairāk kuņģim, vai tad nē? Nu jā, nu jā, zināmā mērā jau tā esot. Tad ko, no "kobras" atsakoties? Nu, tad visu labu! Visu!

Bišči kakls vēl sāp. Bet gan jau.