Bet samērā stiprs tas Aigars. Garā, domāju, nezinu par miesu. Ar tādu straumi, kas gāžas pār viņa galvu,- izplatīto salīdzināšanu ar attiecīgo mājlopu, vainošanu visās valsts nelaimēs un publisku izsvilpšanu - kad nu jau paša partijas kolēģi kratās vaļā ar tekstiem "to jau viņš, ko ta mēs", teiksim, es, visticamāk, ārpus darba laika pa psihologa kabinetu vien dzīvotu. Lai gan nē, sen jau būtu pametis to visu. Man nav vajadzīga tautas mīlestība, bet tādu nemīlestību arī negribas. A šis vēl turas un griež zobus. Baigā motivācija zēnam. Tikai materiāla, diez?
Kā vēstījis Titavs kādā savā publiskajā intervijā, iespējams, kad Šķēle savulaik saprata, ka lamās viņu neatkarīgi no tā, valstij strādās vai vairāk sev, Bārda nolēmis par labu otrajai versijai. Salūzis, vārdsakot. Cilvēciski varētu saprast, lai gan pārāk neticu Andra sākotnēji cēlajiem mērķiem.
Nu ja, bet stipros jau arī drīkst sist, par to nav jākaunas.