Atceros, 1990.gada 4.maijā svarīgajā brīdī atrados sporta zāles ģērbtuvēs. Tur tobrīd pēc treniņa mūsu bija kādi divdesmit dažāda vecuma, etniskās piederības un politiskās pārliecības indivīdu, tostarp tādi, kas neatkarīgu Latviju uzskatīja par muļķību, bet fiziski lielākais no visiem tāds paskarbs tēviņš latvietis. Skanēja radio un kļuva dzirdama himna, ko laikam Augstākajā padomē deputāti sāka dziedāt. Tad nu minētais skarbonis paziņoja - ja tagad kāds apsēdīsies, pa seju. Un neko, leca kājās pat tie, kas sēdus ģērbās, neviens neriskēja teikto tvert par joku.
Dejas un dziesmas Vecrīgā nāca pēc tam, neko īpaši vairāk no tā neatceros.