"Neraugoties uz to, ka padomju artilērija nebija iznīcinājusi vācu ugunspunktus, kāds bataljona komandieris bija spiests (citādi draudēja nošaušana) vest uzbrukumā savus karavīrus vienā no Zēlovas augstienes sektoriem. Kad viņš gribēja dot pavēli atkāpties, jo no bataljona 800 vīriem dzīvi bija palikuši ne vairāk kā simts, vācu dzots negaidīti apklusa. Vēlāk izrādījās, ka vācu ložmetējnieks bija sajucis prātā, redzot savā priekšā tādus līķu kalnus." (Boriss Sokolovs).