1927. gada 1. aprīlī dzimis Andrejs Vite, pazīstams kā Andrejs Skailis. Mans mīļākais latviešu rakstnieks. Piedodiet visi pārējie, patiesi godātie un cienījamie! :)
Žēl, ka viņa nav Cibā :(

Atļaušos šeit pārpublicēt nelielu Maestro tekstiņu:


Kā agrāk elektrību spēra

Andrejs SKAILIS

Ja kāds jums stāsta, ka elektrība tikusi sperta jau toreiz, kad mūsu senči vēl lēkāja pa kokiem, neticiet tam! Toreiz senči vēl neprata pieslēgties pie fāzes vada pirms skaitītāja, viņiem nebija zināms, kā cipariņus griezt atpakaļ, kā nullvada vietā iztikt ar ūdensvadu utt. Neticiet arī tiem, kas pūlas iestāstīt, ka strāvas speršana gājusi vaļā tikai pēc otrā pasaules kara. Nē, mīļie, tā nav taisnība! Savulaik man un vēl dažiem jaunekļiem Valsts Rīgas tehnikumā šo to mēģināja iemācīt “P” apakšstacijas priekšnieks Žeidurs seniors, un viņš mēdza stāstīt, kā trīsdesmitajos gados uzieta kapitāli iebūvēta strāvas speršanas ierikte “Splendid palace”, pašā lepnākajā Rīgas ķinītī.
Taisnība gan, tādi gadījumi bijuši retums, jo masveidīga šāda aizraušanās kļuva vēlāk, kad četrdesmit piektā gada beigās Ķegumā sāka griezties pirmā atjaunotā turbīna. Tad pāris nedēļas visi elektriķi, tai skaitā tehnikuma pēdējā kursa zēniņi, tika aicināti palīgā pieslēgt abonentus tīklam. Tas bija vienkāršs un patīkams darbiņš - uzmet actiņu, vai instalācija un drošinātāji kārtībā, noplombē skaitītāju un pieraksti, cik tas rāda. Ja namatēvs nebija gnīda, viņš pieslēdzēju nosēdināja pie galda un drusciņ uzcienāja. Dažs ar to arī aprobežojās, bet cits paklusām jautāja, vai tam velna skaitītājam griešanās niķi nevarētu izdzīt. Pavisam ne, dienā viņš var griezties, bet naktī, kad silst elektriskā krāsniņa, lai nabadziņš atpūšas. Mēs, jaunie un pamuļķie, teicām nē nē, mēs no skaitītāja dresēšanas turēsimies tālāk, taču pieredzējušākie vīri skatījās uz dzīvi reālāk. Toreiz laiki bija grūti, enerģijas patēriņš limitēts, centrālapkure nesildīja, bet ogles un malka rādījās vienīgi sapņos un arī ne visiem. Strāvas speršana kļuva parasta parādība.

Lai ari cik skumji tas nebūtu, viens otrs no dresētājiem, kas skaitītājam ļāva atpūsties arī dienā, diemžēl iekrita. Taisnība, lielākoties pilnīgi nejauši. Pašā Rīgas centrā dzīvojošs cienījams zinātnieks un pētnieks paklupa izrūsējuša ūdensvada sakarā. Nama pagrabā divi vecīši mainīja cauruli un, tikko tā bija atskrūvēta, abi nokrita, piedodiet, uz pakaļas. Nokrita vienkārša iemesla dēļ - paši to neapjēgdami, viņi radīja elektriskās ķēdes pārrāvumu, jo ūdensvadu cienījamais zinātnieks un pētnieks izmantoja spertās strāvas novadīšanai uz zemi. Tādai caurulei mierīgi var pieskarties, neko tu nejutīsi, bet pārzāģēt vai atskrūvēt to nedrīkst, lai Dies’ pasargā!

Ievērojami vairāk abonentu krita par upuri kabatas baterijai un lupai. Četrdesmito gadu beigās inspektoriem bija uznākusi indeve skaitītājus apgaismot ar kabatas bateriju un vienlaikus lūrēt caur lupu. Rezultāti bija traģiski - visai bieži inspektori ieraudzīja mazmazītiņu caurumiņu, pa kuru varēja iebāzt tievu drātīti un nobremzēt pārāk ātri rotējošo skaitītāja disku. Vēlāk, kad apsviedīgākie un uzņēmīgākie tautieši bija tikusi pie siltumnīciņām un zināmas turības, viens otrs mēģināja tikt arī pie jaunas sieviņas. Tā bieži izrādījās ļoti neapdomīga un bīstama rīcība - vecās, izbrāķētās sievas žigli aiztecēja uz piekritīgu iestādi un teica nodevīgus vārdus: “Jūs nemaz nezināt, ko tas maita dara, viņš siltumnīcu apsilda ar spertu elektrību! Aizejiet, biedri, un paskatieties!” Biedri, protams, aizgāja, paskatījās, un apsviedīgais tautietis bija iekšā ar visu dziesmu grāmatu.

Starp citu, sievu nomainīšana izrādījās liktenīga arī biedram FIĻIMONOVAM, toreizējam LATVENERGO Mācību kombināta direktoram, lai gan strāvu viņš, goda vārds, nespēra. Minētajā kombinātā savu kvalifikāciju cēla lauku rajonu montieri, turklāt mācības notika divās plūsmās, latviešu un krievu. Būdams loģiski domājošs cilvēks, biedrs FIĻIMONOVS abas plūsmas paklusām apvienoja. Līdz ar to viņam radās iespēja viena pasniedzēja aldziņu izmantot, kā mēdz teikt, personīgām vajadzībām, ko viņš arī darīja. Diemžēl pienāca biedra FIĻIMONOVA melnā diena. Vai nu tas tā bija, vai nebija, bet labi informētas personas stāstīja, ka nelaime esot notikusi sievas izbrāķēšanas sakarībā. Kļuvis pietiekami naudīgs, biedrs FIĻIMONOVS esot nolēmis nomainīt savu moskviču un sievu pret jaunākiem modeļiem. Vecais moskvičs neteica neko, bet sieva aizgājusi pie LATVENERGO pārvaldes priekšnieka biedra PAVĻENKO un šo to pastāstījusi. Viņs savukārt licis ataicināt biedru FIĻIMONOVU un darījis viņam zināmu: “Ja nedēļas laikā pievāktie graši nebūs iemaksāti pārvaldes kontā, tu sēdēsi kā mīļais!” Biedrs FIĻIMONOVS pārdevis mašīnu, pārdevis mēbeles, visu ko pārdevis, izņemot jauno sievu, un tādējādi sēdēšanai ticis garām.

Tas nu būtu tā, starp citu, bet strāvas speršanas skaistā tradīcija padomju laika sākumā iesakņojās diezgan dziļi. Pēc tam, dzīvošanai kļūstot drusciņ vieglākai, sāka iet mazumā un galu galā panīka. Tas netieši apstiprina kriminoloģijas likumu - jo grūtāki laiki, jo vairāk zog. Ja tā, tad nebūtu jābrīnās, kāpēc mūsdienās vērojama strāvas speršanas renesanse. Un neko daudz nelīdzēs skaitītāju likšana mājas ārpusē, ko tagad nodomājuši darīt, liec kaut pie skursteņa, veči tik un tā kaut ko izpunktierēs.

Stop, tā ir laba ideja! Ja skaitītājam pierīkotu svilpi, viss būtu kārtībā - tiklīdz abonents spertu strāvu, pie skursteņa pieliktais skaitītājs svilptu.

Savulaik LATVENERGO pārvalde man iedeva autora apliecības par četriem racionalizācijas priekšlikumiem. Šis tad būtu piektais priekšlikums.