Vientulība!
Pat nevaru pateikt kā šobrīd aprakstīt sajūtas..
Principā ir tā, ka nekad neiedomātos, ka viss tas, ko būvē sapņos un liekas ir realitāte, tāda patiesībā nemaz nav. Dzīvo, mācies.. sapno par kaut kādu nākotni ar cilvēku kurš nu jau vairāk kā 3 gadus ir bijis tev līdzās visos priekos, bēdās.. un tā tālāk.. un pēkšņi.. tu vairs neliecies viņam pievilcīgs.. Pat nevis tā ka tu nejūties pievilcīgs, bet tu vienkārši vairs neeesi.. Nezinu.. vai ir tā, ka labāk dzīvot prom no viņas acīm.. bet laukā no sords tāpat nedabut tik ātri..
Labākas draudzenes paliekam, dzīvojam kopā un guļam vienā gultā ar 5 spilveniem, bet katrai ir sava sega.. Un tad vēl nāk atklāsme, ka ir vēl kāda meitene.... vai nu jau par viņu teikt, ka sieviete.. Tiek dotas cerības, teikts, ka viņām seksa nav.. Vai tiešām es esmu tik pretīga, vai arī es neesmu cilvēks, kurš ir radits attiecībām.. Zinu ka bija rutīna.. ka bija pat tā, ka nevajadzēja sexu, ka negribējās, bet man tas beidzās, sapratu, ka es esmu tā kas sevi kaut kādā veidā esmu apspiedusi, un atkal kļuvu tāda ka biju.. Iespējams ka jau bijām liesmiņu adzēsušas līdz beidzamajam, bet tik un tā sāp.. Vēl jo vairā tās reizes, kad atceros tos teicienus, ka nevarētu ne ar vienu citu.. ka nekad pēc mūsu attiecību beigām nevienai kādu laiku kaklā nekārtos, ja vispār to darītu..
Un še tev.. mūsu mazās, bet tik jaukas ģimenes pirmās draudzenes meitene.. tā ir viņas jaunā aizraušanās..
Sāp kaut kā dīvaini.. es nezinu.. tas stīgaliņš pārtrūcis.. pairis un viss cauri.. es pat nezinu vai tagad atkal kaut kad varētu būt viss kārtībā.. Gribas prom no mājām.. no mazā īrētā vienistabas dzīvokļa.. Tas sapnis, ko nu jau saucu par sapni, par īstām patiesām un tā tālāk attiecībām.. Negribas pat atriebības pēc skriet un kārtiews citām kaklā.. vienkārši gribas ierauties sevī un izzust.. pazust no zemes virsas.. viss tik ļoti slēpts.. tikšanās esot bijušas līdz šim tikai divas.. viena 40 min kaut kur.. un vēl vierna mašīnā..... šausmas.. slēpjas.. bāc.. man ir kauns, jo es jūtos pazemeota, bet tā jau laikam L worldā ir iekārtots, ka tu neesi nekas.. ka meitenes maina kā zeķes.. ka trinas viena gar otru.. un es nezinu.. negribu zaudēt viņu.. negribu, bet kas atliek.. kāda vēl cīņa.. kā esmu solījusi... Ja saitīte ir pārtrūkusi.. tad tās vairs nav..
Muldašova grāmatā "No kā mēs esam cēlušies" ir aprakstīts Somati stāvoklīs, kad gars iziet no ķermeņa (kaut gan tā varēja notikt tikai ar dažu iepriekšējo civilizāciju pārstāvjiem) un saglabā sudraba siti ar ķermeni.. tādā veigā saglabājoties ļoti ilgi... Jā tā noteikti ir mīlestība.. pret pasauli, pret savu sūtību, kad tu zini, kāds ir tavs mērķis, kas ir tas, kam tu esi radīts.. Šajā gadījumā velku paralēles šai stīgai tikai ar autsaideriem- strādniekiem, esi tur īrijā vai UK, Tav gimene ir te, bet mīlestība mazāka nepaliek.. uzturlīdzekļu dēļ tu tur vergo, bet mīlestība ir gan WEB gan MOB sakaros.. kā arī tās pāris reizes gadā kad atbruc te vai kad pie tevis aizbrauc.. Bet arī tas ar laiku beidzas.. Tāpēc nesaprotu, kā vēl šobrīd varu atjaunot kaut mazliet kaut kā.. Kad nekā vairs nav.. kad ar vienkaršu griezienu ir nogriezts pilnīgi viss.. un kā ar žieti, kad jau vairs kopā saaudzēt var ar skoču, bet tik nesmukas rētas un tā tālāk paliek.. Tā ka nav jau noteikti vairs jēgas nekam..
Jāatrod darbs un jāsāk dzīvot sava, citādāka dzīve.. tikai kāda.. kur mūsadienās var pelnīt tik daudz, lai varētu normāli dzīvot!!! Nezinu.... bet vienalga sāp dikti.. vienā dienā tevi mīl.. nu jā. un nākamajā dienā tevi mīl tikpat dikti, tikai skrien pie cietas.. Tad kas ir mīlestība?? Kas ir milestība, vai tas nav vārds, kurš tiek vazāts un lietots tāpat vien.. tikai tāpēc ka man tas ir jāpasak, lai otrs nedomā ka man nekā nav.. Nu un ka neteicu, ka mīlu.. bāc, vajadzēja teikt!!! bet ja es nezinu, kas tā tāda mīlestība ir.. ja visu laiku esmu vīlusies un vīlusi.....
Kaut kad tam noteikti ir jābeidzas.. kaut kad..
Principā ir tā, ka nekad neiedomātos, ka viss tas, ko būvē sapņos un liekas ir realitāte, tāda patiesībā nemaz nav. Dzīvo, mācies.. sapno par kaut kādu nākotni ar cilvēku kurš nu jau vairāk kā 3 gadus ir bijis tev līdzās visos priekos, bēdās.. un tā tālāk.. un pēkšņi.. tu vairs neliecies viņam pievilcīgs.. Pat nevis tā ka tu nejūties pievilcīgs, bet tu vienkārši vairs neeesi.. Nezinu.. vai ir tā, ka labāk dzīvot prom no viņas acīm.. bet laukā no sords tāpat nedabut tik ātri..
Labākas draudzenes paliekam, dzīvojam kopā un guļam vienā gultā ar 5 spilveniem, bet katrai ir sava sega.. Un tad vēl nāk atklāsme, ka ir vēl kāda meitene.... vai nu jau par viņu teikt, ka sieviete.. Tiek dotas cerības, teikts, ka viņām seksa nav.. Vai tiešām es esmu tik pretīga, vai arī es neesmu cilvēks, kurš ir radits attiecībām.. Zinu ka bija rutīna.. ka bija pat tā, ka nevajadzēja sexu, ka negribējās, bet man tas beidzās, sapratu, ka es esmu tā kas sevi kaut kādā veidā esmu apspiedusi, un atkal kļuvu tāda ka biju.. Iespējams ka jau bijām liesmiņu adzēsušas līdz beidzamajam, bet tik un tā sāp.. Vēl jo vairā tās reizes, kad atceros tos teicienus, ka nevarētu ne ar vienu citu.. ka nekad pēc mūsu attiecību beigām nevienai kādu laiku kaklā nekārtos, ja vispār to darītu..
Un še tev.. mūsu mazās, bet tik jaukas ģimenes pirmās draudzenes meitene.. tā ir viņas jaunā aizraušanās..
Sāp kaut kā dīvaini.. es nezinu.. tas stīgaliņš pārtrūcis.. pairis un viss cauri.. es pat nezinu vai tagad atkal kaut kad varētu būt viss kārtībā.. Gribas prom no mājām.. no mazā īrētā vienistabas dzīvokļa.. Tas sapnis, ko nu jau saucu par sapni, par īstām patiesām un tā tālāk attiecībām.. Negribas pat atriebības pēc skriet un kārtiews citām kaklā.. vienkārši gribas ierauties sevī un izzust.. pazust no zemes virsas.. viss tik ļoti slēpts.. tikšanās esot bijušas līdz šim tikai divas.. viena 40 min kaut kur.. un vēl vierna mašīnā..... šausmas.. slēpjas.. bāc.. man ir kauns, jo es jūtos pazemeota, bet tā jau laikam L worldā ir iekārtots, ka tu neesi nekas.. ka meitenes maina kā zeķes.. ka trinas viena gar otru.. un es nezinu.. negribu zaudēt viņu.. negribu, bet kas atliek.. kāda vēl cīņa.. kā esmu solījusi... Ja saitīte ir pārtrūkusi.. tad tās vairs nav..
Muldašova grāmatā "No kā mēs esam cēlušies" ir aprakstīts Somati stāvoklīs, kad gars iziet no ķermeņa (kaut gan tā varēja notikt tikai ar dažu iepriekšējo civilizāciju pārstāvjiem) un saglabā sudraba siti ar ķermeni.. tādā veigā saglabājoties ļoti ilgi... Jā tā noteikti ir mīlestība.. pret pasauli, pret savu sūtību, kad tu zini, kāds ir tavs mērķis, kas ir tas, kam tu esi radīts.. Šajā gadījumā velku paralēles šai stīgai tikai ar autsaideriem- strādniekiem, esi tur īrijā vai UK, Tav gimene ir te, bet mīlestība mazāka nepaliek.. uzturlīdzekļu dēļ tu tur vergo, bet mīlestība ir gan WEB gan MOB sakaros.. kā arī tās pāris reizes gadā kad atbruc te vai kad pie tevis aizbrauc.. Bet arī tas ar laiku beidzas.. Tāpēc nesaprotu, kā vēl šobrīd varu atjaunot kaut mazliet kaut kā.. Kad nekā vairs nav.. kad ar vienkaršu griezienu ir nogriezts pilnīgi viss.. un kā ar žieti, kad jau vairs kopā saaudzēt var ar skoču, bet tik nesmukas rētas un tā tālāk paliek.. Tā ka nav jau noteikti vairs jēgas nekam..
Jāatrod darbs un jāsāk dzīvot sava, citādāka dzīve.. tikai kāda.. kur mūsadienās var pelnīt tik daudz, lai varētu normāli dzīvot!!! Nezinu.... bet vienalga sāp dikti.. vienā dienā tevi mīl.. nu jā. un nākamajā dienā tevi mīl tikpat dikti, tikai skrien pie cietas.. Tad kas ir mīlestība?? Kas ir milestība, vai tas nav vārds, kurš tiek vazāts un lietots tāpat vien.. tikai tāpēc ka man tas ir jāpasak, lai otrs nedomā ka man nekā nav.. Nu un ka neteicu, ka mīlu.. bāc, vajadzēja teikt!!! bet ja es nezinu, kas tā tāda mīlestība ir.. ja visu laiku esmu vīlusies un vīlusi.....
Kaut kad tam noteikti ir jābeidzas.. kaut kad..