Negāciju jūklis 1

Ok, I'm bored...
Kas pamatā vēl būtu sīkums. Garlaicība nāk un iet. Vienmēr pienāk brīdis tam, kad parādās kāda darbība, ar ko garlaicība tiek aizslaucīta. Daļēji, tas pat varētu būt šis mirklis, kad rakstu.
Diemžēl tas pats nenotiek ar dzīves ritējumu. Neskaitot gadījumus, kad izbeidzas arī pati dzīve, bet tas ir cits stāsts.
Ir drausmīgi apzināties, ka kopš Decembra manu dzīves līkni lielā mērā ietekmē gravitācija, resp. tā iet tikai uz leju. Medicīniskās problēmas vēl varēja pārdzīvot, jo tās tomēr ir pārejošas. Morālās un laicīgās, kas uzbrūk pašlaik, ir permamentas. Paliekošas. Relatīvi mūžīgas. Daļēji var vainot pats sevi, jo neviens šai pasaulē man neliedza būt labākam, gudrākam, spēcīgākam, izsisties virsotnē, kas ļautu palikt kur esmu. Tā vietā dzīves līkne turpina savu gājumu bezdibenī. /I wonder if it's going to hit the ground if it's even possible/
Neteiktu, ka morālā ziņā esmu vājš. Spēju pārdzīvot arī šo. Bet..
Vai es to vairs vēlos? Vai tam visam ir jēga?
Kāda ir jēga dzīvot vienos zaudējumos? Vienalga vai tie ir morāli, finansiāli vai sociāli.
Vai nebūtu laiks sākt kaut ko iegūt? Kaut vai pašam priekš sevis?
Skatoties uz apkārtējo pasauli pašlaik jūtos tik mazs un melns, un nevarīgs, ka pat sīkākais puteklis spētu ietekmēt manu dzīvi negatīvā nozīmē.
Pārkāpju principus. Bet tā ir vieglāk nedomāt. Kaut gan šobrīd nelīdz.
Ok, I'm not bored...
Ok, I'm depressed...