stepes_vilks

es par individuālo sāpju solidarizēšanu runāju tieši grāmatas kontekstā - ka šīs sāpes ir aprakstītas tik individuāli un dzīvi, ka es pats daļēji tās izjūtu. Protams, kad ziņo no kaut kādas Darfūras par kaut kādiem 70 000 noslaktētiem nabaga velniem, man nenoraustās pat ne plakstiņš - emocionālo līmeni statistika neaizskar.
savukārt absurds nesolidarizē tieši tāpēc, ka tu vairs nesaproti, kas sāp un kāpēc sāp. līdz ar to tavi bēdubračkas kļūst par abstraktiem objektiem, kas traucē tikt pie paikas un pāris koka dēļiem, kas simbolizē gultu. jo - sāpēm nav vairs jēgas; tu atdod savu dzīvi par neko (pat sapnis par brīvību vairs neeksistē). tieši tā arī es izjūtu gulagu - kā absolūti bezjēdzīgu gaļas mašīnu, kuras iedomāto nozīmi zināja varbūt vienīgi pats ģenerālisimuss, bet pārējie akli pildīja pavēles vai arī dzina tuftu. sistēma.

(Reply to this) (Parent)