: danzing with tears in my eyes
secinu, ka klubos vasarā var tikai dzert, dejot – vienvārdsakot izklaidēties. bet ne baudīt mūziku. vispār vasarā ar mākslinieciskajām aktivitātēm tā galīgi švaki. (vot tas gan žēl!). bet tas viss tāpēc, ka nav pat nekādas jausmas, kā varētu savādāk izpausties hmm... mans ego, kas neapšaubāmi ir ambīciju superlatīvs. Laikam visprātīgāk būtu nestrādāt un par mātes dotiem grašiem vazāties pa visādiem itin vasarīgiem dzerstiņiem-tusssiņiem, izbaudīt delīrisku sajūsmu par saulrietu Saulkrastu pludmalē un pēc tam skriet pa kāpām, pinoties smiltīs.
secinu, ka klubos vasarā var tikai dzert, dejot – vienvārdsakot izklaidēties. bet ne baudīt mūziku. vispār vasarā ar mākslinieciskajām aktivitātēm tā galīgi švaki. (vot tas gan žēl!). bet tas viss tāpēc, ka nav pat nekādas jausmas, kā varētu savādāk izpausties hmm... mans ego, kas neapšaubāmi ir ambīciju superlatīvs. Laikam visprātīgāk būtu nestrādāt un par mātes dotiem grašiem vazāties pa visādiem itin vasarīgiem dzerstiņiem-tusssiņiem, izbaudīt delīrisku sajūsmu par saulrietu Saulkrastu pludmalē un pēc tam skriet pa kāpām, pinoties smiltīs.
: cik vienkārši
Šai porcelāniskajai čaulai ir nepieciešams adekvāts porcelāna pieskāriens; ir kaut kā pēdējiem spēkiem jāizlaužas no šī apburtā loka, ko veido vientulība, birojrutīna un trulums no apkārtējās sabiedrības. Tikai ilūzijas spēj to dot. Tikai faking izlūzijas, jo fiziskajā pasaulē domājoša (pašreflektējoša) eksistence ir pilnīgi absurda. Ir jāizslēdz domāšanas aparāts, jo tā ir baigi grūti.
Ilūzijas, ko rada alkohols, psihotropās vielas. Bet arī tas kaut kad agri vai vēlu aizved pie tupika. Tupiks: no visām pusēm laimīgi kliedzoša pilsoniskā pasaule, kas sauc kaut ko par izvēles brīvību, par progresu... vai arī ex nixilo, kas arī ir būtībā stulbs variants. Diemžēl paironizēt arī vairs nav spēka.
Ir tā, kā tajā Kartāgas dziesmā:
es ēdu laiku
blenžot sienā
ļaujot aiziet domām
bez satura
guļot pret sienu aizvērtām acīm
jūtot ka tajās nav ieteicams skatīties
es smejos
un smiekli skan
kā jau pieradināti pie vilšanās gaidām
es cenšos aizmirst kāpēc pastāv ēnas
bet tad es atveru savas durvis
pasaku savus vārdus
un ierokos dziļi zemē
un atkal brokastīs
ēdu laiku
ēdu laiku
Šai porcelāniskajai čaulai ir nepieciešams adekvāts porcelāna pieskāriens; ir kaut kā pēdējiem spēkiem jāizlaužas no šī apburtā loka, ko veido vientulība, birojrutīna un trulums no apkārtējās sabiedrības. Tikai ilūzijas spēj to dot. Tikai faking izlūzijas, jo fiziskajā pasaulē domājoša (pašreflektējoša) eksistence ir pilnīgi absurda. Ir jāizslēdz domāšanas aparāts, jo tā ir baigi grūti.
Ilūzijas, ko rada alkohols, psihotropās vielas. Bet arī tas kaut kad agri vai vēlu aizved pie tupika. Tupiks: no visām pusēm laimīgi kliedzoša pilsoniskā pasaule, kas sauc kaut ko par izvēles brīvību, par progresu... vai arī ex nixilo, kas arī ir būtībā stulbs variants. Diemžēl paironizēt arī vairs nav spēka.
Ir tā, kā tajā Kartāgas dziesmā:
es ēdu laiku
blenžot sienā
ļaujot aiziet domām
bez satura
guļot pret sienu aizvērtām acīm
jūtot ka tajās nav ieteicams skatīties
es smejos
un smiekli skan
kā jau pieradināti pie vilšanās gaidām
es cenšos aizmirst kāpēc pastāv ēnas
bet tad es atveru savas durvis
pasaku savus vārdus
un ierokos dziļi zemē
un atkal brokastīs
ēdu laiku
ēdu laiku
: satricinoši parasti pārdomu saraksti
Nāk tādas žāvas virsū kā Aphex Twina Windowclicker’ā. Nepārprotams miega un varbūt atpūtas kā tādas trūkums organismā. Gribētos tā laiski iegulties škādā šūpuļtīklā un, vērojot bērnu spēlēšanos ar kaut kādu bumbu, uzvilkt kādus 3 dūmus kāša. Pārlasīt tos burvīgos RL rakstus par Alžīriju (kas manā apziņā pamazām sāk ieņemt Atlantīdas vietu).
Tā iet, kad visa dzīve (nu labi, visa vasara) paiet sapnīšos par skaistumu, krutāku kompi, satricinošajiem pusapģērbtajiem sieviešu stāviem ielās, dzeršanu jūras krastā, dziedāšanu jūras krastā, zobošanos jūras krastā.
Ar nepacietību gaidu 6dienu, kad varēšu izārprātoties Šturmā pie Deutch Nepal un vecā labā Knābīša & Klepera. Dievinu to narkotisko gaisotni. Veco labo aizmiršanos.
Nāk tādas žāvas virsū kā Aphex Twina Windowclicker’ā. Nepārprotams miega un varbūt atpūtas kā tādas trūkums organismā. Gribētos tā laiski iegulties škādā šūpuļtīklā un, vērojot bērnu spēlēšanos ar kaut kādu bumbu, uzvilkt kādus 3 dūmus kāša. Pārlasīt tos burvīgos RL rakstus par Alžīriju (kas manā apziņā pamazām sāk ieņemt Atlantīdas vietu).
Tā iet, kad visa dzīve (nu labi, visa vasara) paiet sapnīšos par skaistumu, krutāku kompi, satricinošajiem pusapģērbtajiem sieviešu stāviem ielās, dzeršanu jūras krastā, dziedāšanu jūras krastā, zobošanos jūras krastā.
Ar nepacietību gaidu 6dienu, kad varēšu izārprātoties Šturmā pie Deutch Nepal un vecā labā Knābīša & Klepera. Dievinu to narkotisko gaisotni. Veco labo aizmiršanos.