stepes_vilks

čečenu kaujinieces gēns manī saka, ka ar krokodiliem, pūkainiem un adatainiem, ir jācīnās. Un, protams, iespējams, viņš var izrādīties stiprāks par mums, mūs var ievainot. Bet vienmēr pēc visām salauztības un ievainotības reizēm kaut kas no mums paliek pāri, un tas, kas paliek, ir pats galvenais, nekam citam nav nozīmes. Un mans askēta gēns ar dzīves mikropieredzi saka, ka ir jāatbrīvojas no liekā pat, ja tas nozīmē zaudēt vēl esošās garīgā/sociālā komforta kripatas. tas drošvien neiederas formālās loģikas kārtulās, bet manas sāpīgi skaistās un dedzinoši vieglās eksistences [vai - esamības?] ir pati eksistence. process ne mērķis, nakts ne rītausma.
prieku Tevīm!

(Reply to this) (Parent)