| Tad , kad kārtējā bērnības draudzene apprecās un gaida bērnu, tāda skumīga sajūta pārņem. Cik sveši mēs esam palikuši, pirms gadiem 15 šķita, ka nekas nespēs mūs šķirt, zinājām, kā sauksim savus bērnus, kurā skolā tos laidīsim, ka viena otras kāzās tusēsim līdz rīta gaismai, un kopā, kopā, kopā vislaik... Bet tagad... svešums. Ja tā padomā, arī uz savām kāzām viņas neaicinātu, pat jocīgi būtu, ja tomēr aicinātu.Sen citi draugi, citas intereses un galu galā, varu derēt, arī citas vērtības. Bet pirms 15 gadiem tas viss likās tik reāli, tik dabiski! |