Mhm, pašlepnums ir tāda trausla lieta, ar kuru reizēm nevar saprast, kā apieties. Es visu mūžu esmu bijusi pilnīgi pretējā situācijā - knapinājusies un tikai pagājušajā gadā kaut kā tās lietas sakārtojās tā, ka varēju izbaudīt zināmu naudas sniegtu brīvību. Un man tieši tādēļ bija tik grūti atkal atgriezties pie knapināšanās (jo tā sajūta, ka, iespejams, tas nekad nebeigsies, ir drausmīga). Un šī gada notikumi man ir nesuši divejādas sajūtas - no vienas puses, naudas neesamība, protams, ierobežo un liek justies "mazvērtīgākai", no otras puses - es atkārtoti esmu sapratusi, ka es esmu es, neatkarīgi no naudas daudzuma maciņā. Tāpēc, manuprāt, ir svarīgi tikties ar cilvēkiem, iet ārpus mājas - uz bezmaksas pasākumiem vai kaut vai pastaigāties - lai apzinātos šo savu pašvērtību - caur draugiem, kuru attieksme pret tevi nemainīsies, arī ja kafijošanas vietā izvēlēsies pasēdēšanu parkā, caur atklājumu, ka sevi var nodarbināt un izklaidēt arī bez naudas tērēšanas...
Nezinu, varbūt tev nav nepieciešams sevi sev pašai atkārtoti apliecināt, varbūt tu jūti, meklē, domā pavisam ko citu; bet diemžēl nemāku savādāk kā tikai caur savu pieredzi paust domas un attieksmi. |