| Arvien biežā savā darbā saņemu sarūgtinājumu, tādu dvēselisku dūrienu, patiesībā. Man likās, ka Sfinksa jau nu ir tā izrāde, ko ir vērts rādīt/skatīties jauniešiem, tāda vēsturiski skaudra un patiesa, mūzikls tomēr. Bet nē, nevienam tas neinteresēja. Ak, naivā. Nu tad turpmāk lasīsim romānus un rakstīsim domrakstus. Kā pirms 10 gadiem, tā tagad. Un lai ieskrienās Kaspars Špūle vai kādi tur vēl citi gudrinieki no ISEC, manā praksē jaunas izglītības formas netiek līdzi viņu (izglītojamo)aprobežotajiem prātiem. šodien ir tāds sasāpējums. Rīt jau atkal būs pie kājas. |