Dažreiz nevar izprast tos cilvēkus-runā par to, ka arvien gribas sakārtotu vidi apkārt, es domāju-tiešā, fiziskā nozīmē, bet neko nedara lietas labā. Tas taču paralēli sakārto vairāk vai mazāk tavu iekšējo vidi. Nevaru es paciest to bardaku, kad liekas, ka nekas nav atrodams, viss mētājas, kur pagadās. Bet, dzīvojot kopā ar vēl 4iem cilvēkiem, kur 3 no tiem pat neiedomājas, ka kurpes drīkst (pasvītroju) novietot tām paredzētajā vietā un drēbes ir atļauts salikt skapī un kafijas krūzi pēc ēšanas/dzeršanas - izmazgāt. Kas tur grūts?
Tas man veido bardaku. Totālu. Visur. Un sajūtos kā kalpone, jo vislaik mēžu, beržu, kārtoju. Phē. |