Varēja būt arī tā - 1. Janvāris 2018

Šodien publiskajā slidotavā bija ieradusies radikāli ortodoksāla izkata lielğimene vai komūna. Pirmās uz ledus izgāja četras meitas vecumā no ap 13 līdz 20. Visas bija tērpušās pirms revolūcijas laika garos svārkos, adītos džemperos un ap galvu tradicionāls lakats. Izskatījās ka visām tā ir pirmā reize uz ledus mūžā, tomēr apņēmības netrūka, viena otru stutēja rokās sadevušās. Pirmās līdzsvaru un pārliecību uzķēra jaunākās, tās atkabinājās no kopējās sakabes, lai izbaudītu kustību brīvību un krišanu un celšanos un sasitumus un prieku par izdošanos. Tad arēnā iznāca māte, tāpat lakatā un senos garajos svārkos, vecākās māsas devās stutēt un stumt viņu, kurai ar to turēšanos uz slidām pašai nekādi nesanāca. Un tad parādījās ğimenes patriarhs ar pastarīti ap 4 gadi. Lielās māsas metās stutēt brālīti, savukārt tēvs paņēma zem elkoņa māti. Tā nu viņi visi klumburēja klupdami krizdami.

Bet vai nu apğērbs būtu iemesls lai pievērstu uzmanību? Vai nu mazums debitantu un iesācēju būtu redzēts uz ledus?

Šī kopiena izcēlās ar konsekvenci. Ar pārliecinošu turēšanos pretī meinstrīmam. No paša seansa sākuma līdz beigām viņi kustējās pretī pieņemtajam slidošanas kustības virzienam. Visi. Visu laiku. Gan lielie, gan mazie. Pret pārējiem. Pretī citiem slidotājiem.
Es nekad neko tādu slidotavās vēl nebiju pieredzējis.