Varēja būt arī tā - 25. Novembris 2010

reiz mazos mazpadsmit 12-13 mums OS nometnē bija meitene Katrīna, kuru mēs džeki saucām par Knīpstangu. Nezinu kāpēc. Varbūt tāpēc, ka viņa bija vēsā un izlikās nereaģējam uz dzēlībām un uzmanību. Varbūt tāpēc, ka bija drusku garāka par mums. Bet visas viņas jau bija drusku garākas tad. Reiz es inscenēju viltus randiņu mežiņā uz tiltiņa pār strautu un pats slapstījos pa grāvi, lai redzētu kas tur notiks. Viņa atnāca, lai parādītu, ka mēs mīkstie, gļēvie un lohi. Tad man radās cieņa pret viņu. Taču es nedrīkstēju to parādīt. Tikai nometnes pēdējā vakarā, noslēguma disenē es viņu uzlūdzu uz deju. Nākošajā dienā visi pa mājām. Un es nekad vairs neesmu viņu redzējis