Varēja būt arī tā - 12. Novembris 2007

Biju domājis, ka tas būs vieglāk. Kas tad tur liels? Samet tik krāsnī makulatūru un piešķil guni. Sadedzini savu veco dienu liecības, pārvērt pelnos, izkūpini un palaid prom. Visu, kas sakrājies pa gadiem. Visu, kas reiz saglabāts ar domu, ka vērtīgs un priekšdienām noderīgs. Visu, kam sava vērtība būtu jāiztērē vairāk kā vienā apgrozījuma ciklā. Visu – vēstules, bloknotus, dokumentus, pierakstus, mīļumlietas, vizītkartes, fotogrāfijas, burtnīcas, pastkartes, dāvaniņas, klades, nēsātu apģērbu. Lai nav jāstaipa līdzi. Lai būtu brīvs. Lai neapgrūtina un netraucē. Bet visvairāk žēl ir laika. Tā paša laika, kas tagad ir palicis nevērtīgs.
Smagi. Un tad vēl piedevām cisku muskuļi šodien sāp no divu dienu tupēšanas krāsns mutes priekšā. Tas lai uzreiz neaizmirstos nodarījums.

Mūzika: Pienvedēja Piedzīvojumi, Shine On un Parks