Varēja būt arī tā - 3. Jūlijs 2007

Apraudājos riktīgi. Kas pašu izbrīnīja, ņemot vērā apstākļus. Pirmais kamols kaklā iespriedās ieraugot finišu. Sakniebu lūpas cieši, tomēr nošļukušie kaktiņi un žēlīgā cietēja sejas izteiksme jau bija sekas. Spraužot emitu nolasītājā, ņuņņa jau gāja vaļā. Nevarēju saprast – tas no prieka, ka viss jau ir galā, vai no žēluma pret sevi, kādām mocībām pakļāvos. Lepnuma, ka tomēr izturēju līdz galam nepadevies, vai atskārsmes, ka resurss iet uz beigām. Nevarēju saprast – ļauties vai valdīties; skaļi aizgūtnēm nopiņņāties vai spiest viltus smaidu. Koridorā līdz splitu izdrukāšanai drusku atguvos, bet zināju, ja kāds man pievērsīs uzmanību, nedod dies pajautās, kā gāja – es izplūdīšu. Par pārsteigumu un biedinājumu; par izbrīnu un jautrībai; līdzcietībai un nesapratnei. Bet visticamāk tā bija spriedzes izlāde. To spriegumu rada nevis pati motivācija dzīties, bet motivācijas meklēšana, atrašana, uzturēšana, barošana. Tur jābūt kam vairāk par vienkāršu pašapliecināšanos, bet godkāre sen vairs nekairina. Asaras to tikai apliecina.