Varēja būt arī tā - 4. Jūnijs 2007

suns zina, ko ēdis. tikai neatceras

Pagājušajā naktī bija sācies karš. Precīzāk - tas bija kādas militāri-tehnoloģiski attīstītas varas triecienuzbrukums. Iespējams, bija beidzies ultimāta termiņš, kuram Rīgas valdība nebija gatava pakļauties, vien paspējusi obligātā kārtā mobilizēt iesaukumā visus reproduktīvā vecuma vīriešus. Mobilizācija nozīmēja nostādīšanu ierindā un ekipējuma maišeļa izsniegšanu. Visiem maisiņu gan nepietika. Mūs sasēdināja kuzavniekos, kam pietrūka vietas, tos - rekvizētajos tramvajos. Trieciens no gaisa sākās tajā brīdī, kad autokolonna šķērsoja gaisa tiltu pie vefa. Vispirms mūs sapiļīja ar fosfora degbumbām. Tādi lādiņi eksplodējot izšķīst sīkos gabaliņos, kuri ieurbjas miesā un tur turpina degt, kamēr izdeg. Un neko nevar izdarīt, vien fiksi izgriezt skarto vietu. Un nebija kas palīdz – trāpīto bija vairāk kā to, kam palaimējies. Ja vēl trāpīts rokā vai kājā, tad vismaz to vari mēģināt sev nogriezt, lai nesadeg viss pavisam. Gārdzienikliedzieni skaļumā sita cauri raķešu sprādzieniem. Bet mūsējais kuzavnieks tik brauca uz priekšu, izvairīdamies no bedrēm, pāri ievainotajiem. Es nezināju, ko darīt – sprukt vai mukt. Man bija tikai tāda paļāvība, ka dievs mani sargā un tas viņš pie stūres. Un Viņš zin, kur jābrauc. Mēs nobraucām zem tilta. Es izrādījās biju ticis pie elītiem profiņiem, rādījās, ka šie zina, kas jādara tādos gadījumos un man atlika tikai darīt viņiem pakaļ nedomājot. Viens nobļāvās: “tulīt dušīs!”. Pārējie momentāni no ruķiem izvilka tādus spīdīgus folijas tērpus-skafandrus. “Ko lūri, mauc virsū himzaščītu!” – viens no šiem man uzbrēca. Nedomājot nopakojos šitajā akvalangā-batiskafā. Un tajā brīdī sākās ķīmiskais uzbrukums. Redzēt nekādus tvana vālus nevarēja, tikai tie, kuri nebija sadeguši, pēkšņi sāka pārklāties ar čūlām, savīst un sačervelēties kā mūmijas gaisā, izvemt iekšas pa muti laikā un īsās mokās apsprāgt kā mušas zem dihlofosa. Tajā skafandrā vairs nevarēja dzirdēt nekādu troksni – kluss kā izplatījumā. Tas radīja visšausminošāko sajūtu, ka redzamais neiet kopā ar skaņu. It kā kariņam ieslēgts mēmais režīms. Viens no večiem pamāja šoferim un tas uzmina pa pedāļiem. Mēs dragājam pa dzelzceļa sliedēm uz čierīša pusi. Es tik domāju, ka baigi bezcerīgi palikt dzīvam, nemaz nerunājot par kaut kādu jēgu pretošanās darbībām. Man pat nebija skaidrs, kam man jāpretojas un kādā veidā. Es vienīgi varēju pretoties nāvei. Pretinieks bija tik pārāks, ka bija visur un vienlaicīgi, taču bez sejas, kontūrām, aprisēm un formas. Mēs devāmies priekšu tik apņēmīgi, it kā mēs precīzi zinātu, kas un kā darāms, lai ar godu atvairītu agresiju mūsu pārliecībai un vērtībām. Tā, it kā mēs zinātu, kas tā par pārliecību un vērtībām. Kratīdamies pa sliedēm, es domāju, ka tā vienkārši ir, un tur neko nevar darīt. Es fiziski sajutu notiekošā jēgu un jēdzīgumu. Mēs devāmies uz priekšu. Vienīgi man sāka trūkt elpas. Laikam skābeklis balonos beidzās. Par laimi, izbāžot galvu no segas apakšas, elpošana normalizējās. Bet sajūtas tik un tā riebīgas. Nav ko jāskatās visādas tur mūsdienu apokalipses un ziņu pārraides.