Varēja būt arī tā - 12. Februāris 2007

Pēc kautiņa gan par vēlu dūres vicināt, tomēr pēc spēles sev apsolīju izmest sešus trejačus pēc kārtas, no kuriem grozā skaisti ievēlās četri. Žēl, ka spēles laikā precizitāte tāda nebija. Nu nekrita man vairs ne no groza apakšas gan ātrajos pretuzbrukumos, gan pēc elegantām izspēlēm, ne brīvi pustālie. Secinu: dinamisko aktivitāšu nodarbes jāaizvieto ar ko mierīgāku un ne tik traumatisku. Nākamajā dienā aizgāju uz vingrošanu – pilatēm. Cita lieta! Sasvīdušu vīru vietā apkārt grozās smaržīgas dāmas tīros trikō, skan čilautīga mūziciņa, vingra trenerīte iecietīgi koriģē manas kustības. Tiesa, iemest desmit sodiņus pēc kārtas ir vieglāk, nekā pareizi izpildīt pilašu vingrinājumus. Vienmēr esmu lepojies ar saviem “dzelzs” vēdermuskuļiem, tomēr turēt savas kājas gaisā paceltas prasīto laiku nebūt nav tik viegli, kā šķita. No muskuļu sāpēm šodien mani pasargāja pieradums halturēt. Tas ir mans uzstādījums jebkurā dzīves jomā: visas prasības ir neloģiskas, ja tās pilda 100% apmērā, tādēļ pat uzdevuma izpilde par 80% ir ne tik vien pietiekama, bet arī nodrošina izaugsmi, ja vien darbs ir regulārs.