Varēja būt arī tā - 14. Novembris 2006

Nu, re! Izrādās esmu mucā dzīvojis – šaura, šaura man tā izpratne, par to, kas ir kultūra un kādas ir tās attiecības ar naudu. Kā divpirkstu pierīte. Izrādās, ka rūpnieciskajam dizainam ir tiešs sakars ar kultūru. Par to tiku apgaismots lasot makroekonomijas analītiķa sleju “Dienā”. Izrādās, ka Rolex vai Mercedes tirdzniecības industrija ir neatņemama kultūras jomai, jo zīmolu izvēle ir piekritīga identitātei, bet tā, kā zināms ir kultūras betons un cements. To, ka izklaides rūpala ieņēmumi ir grāmatojami tajā pašā kontā, kur zaudējumi no arhaisko vērtību un mantojuma konservēšanas vai labākajā gadījumā uzturēšanas “pie sistēmas”, tas ir skaidrs. Nu, bet šiku luksus preču apgrozījumu saistīt ar mākslu? Saprotu, ka greznumlietām apliecināts statuss sabiedrībā ir identitātes atribūts, bet kāds tam sakars ar kultūru? Tad jau E98 markas benzīns arī ir kultūras prece, jo to savā automobilī lej Okladņikovas kundze.. Bez šaubām, arī datorspēļu dziņa izejas koda ģenerēšana ir tautas daiļamatniecība, jo vajadzība pēc spēļu patēriņa ir psiholoģiska un saistāma ar estētiskām un garīgām jūtām. – No intelektuālā ieguldītāja pie intelektuālā patērētāja.
Skaidrs, robežas starp preci un pakalpojumu izzūd, tāpat kā tādas nav starp amatniecību un mākslu, izklaidi un kultūru, autortiesību subjektu un patentu, oriģinālu un pakaļdarinājumu, licencējamu vērtību un sabiedriskā labuma produktu. Ir tikai cilvēku vajadzības un to apmierināšanas līdzekļi. Viss ir viens. Kā to klasificēt – par to lai galvu lauza nodokļu konsultanti.