Varēja būt arī tā - 3. Augusts 2006

Nē, tas Ainārs ir foršs, nu kad es jums saku! Nedari muļķības, brauc uz Klaipēdu! –tā es vienmēr viņam saku. Ikreiz, kad satieku. A šis ņem un aizbrauc uz Menu. Vai arī uz Gērsī Džērsī, tambovnieks viņu zina. Par viesmīli. Īpašnieks to redzēdams, tūdaļ par pārvaldnieku ieceļ, rokas berzēdams. Kad ienāk viesis, Ainārs pavada to līdz galdiņam: visur var, tikai ne pie šī. Tas rezervēts, jo katru rītu nāk kafiju dzert un bekonu ar olu tiesāt ņekijs vīruks ar lielu zelta ķēdi ap kaklu. Nāc pie manis strādāt, es labi maksāšu, viņš saka. Tas ir apsverami, jo viņa maksātspēja pārliecina. Viņu sauc par brāli Bārkliju. Bet letiņus tik viegli nopirkt nevar. Viņi ir uzticīgi, kam pirmam solījušies. Tagad Ainārs man zvana un prasa kas tur jūrkalnē tāds ira? Viņam esot teikuši, ka tur smuki. Viņam esot plāniņš atvaļinājumā kaut kur nobraukt. A es šim saku: nedari muļķības, brauc uz Miķeļiem pie manis. Jā, jā šis tieši no kolkas esot taisījies doties. Oi, es saku, tas ceļš ir vienās lupātās izdangāts, nolijis ar sen nav nemaz. Rīsi! Putekļus rīsi kā mīļeņkijs! Nu, labi, šis vēl skatīšoties. Bet vajagot saskrieties. –Vai maz es atceroties visus tos noslēpumus par kuriem mēs abi mēmi kā klints?

Mūzika: John Coltrane - a love supreme