Varēja būt arī tā - 29. Maijs 2006

Būtu jānotiek kaut kam ļoti nopietnam, lai piešķiltos, ka viss, kas notiek ir sasodīti nopietni. Pagaidām ir tikai pieredzē sakņota intuitīva nojausma, lai gan signāli raida brīdinājumu, ka mana pasaulīte, kurā esmu iekārtojies, tuvojas sagurumam. Varbūt pietiks tikai ar degvielas papildināšanu? Varbūt fasādi uzprišināt kosmētiski? Kā būtu ar dažu detaļu nomaiņu? Moška saeļļot? Ai, nav ko rūpēties par to – ja pienāks globāls tehnoloģisks breikdauns, tad tā tam vienkārši bija jābūt, jo “nekas taču nav mūžīgs”..

Man jaunu modeli, lūdzu.

. .kā es lepojos ar sevi! un svarīgākais, ka es esmu par sevi drošs, es vienmēr to esmu uzdrošinājies aiz tīri cilvēciskas necieņas pret otra cilvēka tiesībām, meloju, krāpjos, blefoju un ticu tam, ko saku, tam, kas mani dzen un virza tikai aiz pārliecīgas ticības savai bezprincipialitātei. mirstu kaut nost, bet nepārprotami, neatlaidīgi un neatvairāmi izrādu, cik ļoti vēlos pieskarties..

pārtraukšu rakstīt, kad izbeigsies virsraksti

Atkal pusdienu nostaigāju ar vaļēju ķūli. Tā sāk notikt arvien biežāk un, kā likums, sabiedriskās vietās. Lūgums: ja pamanāt tādu misēkli, fušieri un nesmukumu, tad neuzkrītoši pasauciet mani maliņā un saprotoši vērsiet manu uzmanību uz to. Mēmu pateicību garantēju.
Paldies jau iepriekš.