Varēja būt arī tā - 20. Februāris 2006

Man nepatīk uz tevi skatīties. Es vienmēr cenšos aizgriezties, kad tu ģērbies. Ikreiz, kad tu pogā blūzīti vai velc zeķubikses, mani pēkšņi ieinteresē gaisa atsvaidzinātāja reklāma pa TV, virsraksts uz grīdas nomestā izlasītā avīzē, virtuviska sadzīve pretējās mājas logā vai neesoši zirnekļa tīmekļi pie griestiem. Jo tu esi tik skaista. Sāpinoši skaista. Skaistums – tas ir kaut kas tāds, kas nav jākustina vai jācilā. Par to vienkārši jāzin.

Rūķiem ir mājas. Krievijas armijai ir mājas. Pat palestīniešiem ir labākas vai sliktākas mājas. Olimpiešiem ir pat savi ciemati. Tikai man nav mājas. Tā jau gluži nav, ka tā gribas ēst, ka nav kur nakti pārlaist. Un tomēr. Tā nav tikai māju sajūta, kas trūkst. Tas pat nenozīmē mieru un klusumu, kad nogurums. Tas nenozīmē savas mantas sev zināmā (ne)kārtībā turēt. Tas nenozīmē siltus radiatorus, ledusskapī desu, grāmatu pie naktslampiņas. Tas nav ar mīļo gultu dalīt, bērnus vai/un vecākus blakusistabā dzirdēt. Tas nav kredītu atmaksāt, rēķinus apmaksāt, remontus taisīt, īpašuma vērtību audzēt, aizkarus piestiprināt, skapīšus montēt. Tā nav vieta, kur kaķīšam smiltiņas mainīt, kur sunīšam ēdamgranulas nobērt. Ne tur ciemiņus mielot, ne draugus uzņemt. Tas nav plikiņam staigāt, skaļi dziedāt, pie TV zvilnēt, avīzes izmētāt, sviestmaizē kost.

Atslēga ir atslēgās.

Mūzika: LTJ Bukem - Solitudo