Varēja būt arī tā - 11. Jūlijs 2005

Ja man pēkšņi būtu 1 000000 naudiņu, tad tā arī būtu. Es pēc inerces tāpat turpinātu iet uz kantori virzīt dokumentus pa lietvedības trepēm, gatavot atskaites un atsēdēt sapulcēs. Vienīgi varētu tikai iegādāt jaunu barošanas elementu savai 1.paaudzes ekonomiskās klases nokiai - netur sarunas galīgi vairs. Vai arī vairākus lādētājus - mājām un darbam. Trešo varētu iegādāt pēc vajadzības, ja nu kautkad uzrastos vēl kāda regulāra gadījuma rezidēšanas vieta. Tā piķa kaudze radītu vienas vienīgas klapatas. Būtu jādemonstrē visādas atbildības, sociālās solidaritātes.. Man ir bail, ka tad no manis varētu sākt kaut ko vajadzēt. Bet tā kā man ir problēmas ar "Nē" teikšanu citiem, tad drīz vien visa tā bagātība tiktu izvazāta. Un liela nauda tikai apliecinātu manu nesaimnieciskumu un lētticību, tikai nu jau lielos mērogos. Tad arī nullēm parādās nozīme. Īpašības neļautu ziedot naudu labdarībai vai uzticēt trasta fondu pārvaldītājiem. Ceļošana izvērstos par dīkdienīgu klaiņāšanu, sabiedriskā darbība - par ambiciozu stabules pūšanu, ģitāres trinkšķināšanai talantu jau nenopirkt.. Es nekad nevarētu naudu sakrāt, bet es varētu ļoti labi uz tās sēdēt. Kā pirtnieks Ansis. Es laikam fabulas uztveru burtiski un to audzinošais efekts ir bijis ačgārns. Un Skopumfīlds no "Nezinītis uz mēness" man allaž šķitis simpātiskākais tēls tajā antiutopijā.