Varēja būt arī tā - 18. Marts 2005

Būdams bez regulāriem ienākumiem, tomēr jutos optimistiskāks par nākotnes izredzēm, jo vienmēr bija apziņa, ka viss manās rokās, ka no manas aktivitātes atkarīga iespēju izmantošana. Tādam dzīvesveidam raksturīga azarta garša, spēlmaņa dzīvesprieks un ticība, kas emulē enerģiju un motivāciju kustināt savu šmaugo pakaļu. Tas liek ieņemt aktīvu dzīves pozīciju un būt uz čika ik brīdi, lai tik kaut ko nepalaistu garām. Tas liek caurpludināt milzīgu informācijas un cilvēku plūsmu, nezinot vēl īsti, kā tie noderēs, bet operēšanas ar faktiem, laukuma pārredzēšanas un komunikācijas prasmes jebkurā gadījumā stiprinājās. Tas lika turēt savu antenu vienmēr spodru. Vienkārši bija jābūt uz trases, vēlams satiksmes mezglupunktos. Savukārt garantēti regulārais žēlojums iedzen pilnīgā konusā. Ir sajūta, ka sēdi uz pabalsta. Un tā tas būs mūžīgi.. Tieši iespēja kaut ko plānot un saplānot un atlicināt rada fatālu nolemtības sajūtu. Ir bezcerību izraisoša drošības sajūta. Tas izslēdz gadījuma iespēju, kas varētu izmainīt visu atlikušo dzīves daļu. Tas iekapsulē un nobremzē. Doma, ka laime (mazās laimītes) ir plānojama un sasniedzama soli pa solim krājot tās drupačas neglābjami sačakarē pašu rezultātu un ideju. Šķiet, lielāku apmierinājumu tomēr sniedz tas, kas iekrīt rokās, ne sūri pelnīts.