Varēja būt arī tā - 18. Februāris 2005

Savdabīgs kino - viens no eksistenciālākajiem jebkad redzētajiem: jundīja man suicidiālas tendences. Kautkāds Tarkovska / Bunjela mikslis (savārstījums?). Gandrīz 3 stundu depresona - smalka un inteliģenta, bet ne černuhas. Pārsteidzoši, ka tāda filma ir varēta tapināt Rīgā. Tādu filmu uzņemt sapņo uzņemt katrs, kurš domā, ka taisīt kino nozīmē taisīt mākslu. Bet iespēja to realizēt (apgūt lielu budžetu) ir tikai vienam, apstākļu sakritības gadījumā, 1x simt gados. Nevarēju abstrahēties no vēsturiski-sociālpolitiskā konteksta: filma tapusi laikā, kad te sāka plosīties hroniskā nacionālā atmoda, kad visa māksla un kultūra bija maksimāli politizēta, kad inteliģence tikai orientējās uz 'pār'idejisko līmeni, ne uz cilvēciski intīmo. Un pārsteidza filmas neierakstīšanās 'latviešu' kino (streiči, freimaņi) kontekstā. Kaut gan palika iespaids, ka autors diezgan demonstratīvi ignorēja '89. gada soc-pol situāciju.
Lai visādi arsenāli pastāv pie ratiem!

Ex-draudzene turpina mani vajāt. Joprojām sapņos. Jocīgi tikai ka sapnī turpinās agrāk nosapņotais - tāds kā seriāls. Šonakt no viņas greizsirdīgā līdzdzīvotāja mēs slēpāmies, ar bagātīgu dzelzceļa infrastruktūru aprīkotos, industriāli vēsturiskā mantojuma objektos. Vides maiņa piedeva nebijušu sajūtu asumu un varēšanas noturīgumu:).