Varēja būt arī tā - 28. Novembris 2004

Neatstāj doma par `X paaudzi`: vai tiešām dzīves temps ir tas, kas tagad `pusmūža krīzi` liek pārdzīvot jau pirms un ap 30it? Un nākamā `Generation X` paaudze būs tie 20gadnieki? Un vēl nākamā - tīņi? Jeb tomēr katrā vecuma grupā ir sava XP? Un piederība tai saistāma ar identificēšanos pie noteiktas sabakalčas un vērtībām. Vai burzmā var atpazīt `savejo`? Jeb laimīgie ir laimīgi vienā veidā, bet piederīgie XP ir piederīgi katrs savā?

Mūzika: Lush - Spooky

1. Neapspriest:
1.1. tuvojošus svētkus
1.2. gadalaikus
1.3. laikapstākļus
2. Nerunāt par:
2.1. pirkumiem
2.2. dzīvniekiem
2.3. automobīļiem
2.4. valdību
3. Nekomentēt:
3.1. lamerus
3.2. ģēnijus
3.3. sportu
4. Neiesaistīties:
4.1. klātienē
5. Neaicināt:
5.1. izbraukt
5.2. uzkavēties
6. Netīksmināties par:
6.1. vīnu
6.2. kino
6.3. sieru
6.4. sievietēm / vīriešiem
6.5. mūziku

Labais tonis:
`priekšnieks-zemnieks`, skumjas, putni, depresija, jūra,

Esi vispārīgs, virspusējs, abstrakts, relatīvs, izvairīgs, nekonkrēts, pretrunīgs, nosacīts, daudznozīmīgs. Ar vienu roku dod, ar otru - ņem atpakaļ. Liec jaust, ka aiz tukšiem vārdiem maskēts neesošs dziļums un paslēpta būtiska jēga.
Atceries: Viss, ko paudīsi, var tikt vērsts pret tevi.

Mūzika: My Bloody Valentine - Loveless

Tak ne jau sals un sniegs vainojami, ka ir paralizējoša nevēlēšanas tuntuļoties laukā no savas migas (mēģis, slēpošana, teātris, restorāns, konference, furšets, skola, slidošana - neskaitās:)). Saskarsme nomāc, sarunas nogurdina, izklaide negandarī, alkohols neatraisa. Savā kaktiņā vislabāk..
"Kur lai es lieku savas slapjās kājas?
Uz silta mūrīša vai karstas krāsns?" (C) IB

Mūzika: Spaceman 3 - recurring

Būs jau apkārt semestris, bet vēl nezinu ne pat vienu kursabiedru kā sauc. Domāju, ka neviens no šiem manu vārdu arī nezin. Rādās: tā arī tie pāris gadi paies.. Varbūt kurss bija jāuzsāk ar tradicionālajām viesību iepazīšanās spēlēm, ķipa `kas-novembra-mēnesī-piedzimis-lai-visiem-rāda-dibenu-dibenu-dibenu-dibenu-lai-rāda-glāzes-dibenu`? Pēdējā laikā gan viena visnotaļ pievilcīga krievu izcelsmes dāma ar sarkanu zēngalviņu starpbrīžos un pīpauzēs mēdz vērsties tieši pie manis, lai pačalotu par savām nebūšanām ar datorvīrusiem, par saviem nākotnes plāniem un vēl par šo to viskautko. Mana iesaistīšanās, diemžēl, aprobežojas ar retiem `a-ha` un `m-ghu`. Bet, lai es kaut ko piebilstu, vai vismaz stādītos priekšā pats vai painteresētos ar ko man tas gods - nemūžam! Mentalitāšu atšķirības? Acīmredzot uzskatāmas.. Dažas grupiņas gan, izskatās, ir sačomojušās nedaudz. Ierakstīties vs. palikt ārā - tas jautājums bija aktuāls pamatskolā. Bet kā tad izveidot `vērtīgu networku`, korporatīvās saites un blatu s-mu?

Mūzika: Portishead - dummy

Kapēc lauzīt galvu un domāt daudz par to kā ir? Analizēt un mēģināt TO nosaukt vardā vai definet.. Vēl jo vairāk, ja katrā jaunā dienā, pat stundā, mēs jūtamies savādāk. Kā lai apraksta mainīgu procesu? Protams, mēs esam viens otram, nekur citur, kā kaut kur tepat apkārt. Vairāk vai mazāk. Cik daudz? - Tik, cik mēs vēlamies un jūtamies katrā atsevišķā brīdī. Mēs nezinam, ko gribam, bet ļoti labi nojaušam, ko negribam. Mēs skarbi apzināmies to neatbilstību starp `gribu tagad` un `gribētu vispār`. Un kur tad rodas tie pārpratumi, aizvainojumi, ja dzīvojam `pagaidām`, bez prasībam, bez pienākumiem, bez saistībam? Vai var pārkāpt robežas, ja tās nav novilktas? Un tieši tāpēc mēs varam atļauties būt bezatbildīgi, mētāties ar vārdiem, kuri ir patiesi tikai sekundi reālajā dzīvē vai mūžīgi imaginārā dzīvē, kuras tikpat kā nekrustojas. Mēs varam ignorēt viens otra vispārīgos apgalvojumus, deklarācijas un steitmentus, labi apzinoties, ka tiem nav ietekmes uz `te un tagad`, tiem neseko nekāda mērķtiecīga rīcība vai tie būtiski maina attiecīgās situācijas kontekstu. Tad kāpēc es tik ļoti pieķeros apgalvojumam, ka cilveki vajadzīgi tikai ideju apmaiņai, komunikācijai, labi zinot, ka tā ir tikai daļēja patiesība? Jā, protams, ir jau arī citas vajadzības. Tikai mēs neuzdrošinamies tās paust. Vai arī uzreiz redzam, ka no otra to nevar dabūt. Un mānam paši sevi. Mēs tik ļoti respektējam viens otra tiesības uz personisko dzīvi un neatkarību, ka nemaz nemēģinām paust savas vēlmes. Nē, mēs paužam, bet abstraktā un galēji ideālā formā un tas rada pārpratumus, atsalumus, aizvainojumu. Tieši vispārīgums mūsu komunikācijā rada sajūtu, ka mums nav pa ceļam. Un ja ir, tad tikai mazu ceļa gabaliņu. Tāpēc svarīgi ir daudz nesasaistīties, lai nav apgrūtinājumu vēlāk..
Droši vien muti dzesēt ir jēga, ja seko attiecīgi secinājumi, apņemšanās un rīcība. Saskaņoti, vēlams. Tāpēc mēs izvairāmies runāt, lai risinātu lietas, bet pļāpājam, lai īsinātu laiku. Bet lēmumiem un rīcībai mēs neesam gatavi. Protams, vispirms it kā būtu jātiek skaidrībā katram pašam ar sevi, ar savām vēlmēm, pārliecībām.. Bet tomēr, viens izteikts vārds ved pie jauna, viena zināma lieta - pie citas jaunas. Mijiedarbībā veidojas jaunas paradigmas. Soli pa solim. Un labāk ir nezināt, kur nokļūt.
Bet ari šis te ir tikai mirkļa sajūtu izpaudums, kuram nav nekāda sakara ar to kā ir, un bez nolūka, bez mērķa un bez sekām...
Diemžēl, vai labi ka tā?

Mūzika: Everything But The Girl - walking wounded