Varēja būt arī tā - 5. Augusts 2004

.. šķiet, uzlēcu priekšlaicīgi.. :( Jau nožēloju. Kāpēc allaž, kad ir pietiekami daudz laika pādomām pareizam lēmumam, parasti šākātā sanāk rīkoties impulsīvi? Varētu taču, kā pierasts, ļaut lietām ritēt savu dabisko gaitu un sekot notikumu loģiskai attīstībai. Bet nē, vajag visu sabojāt. Un šoreiz, šķiet, nopietni. Varbūt pietrūkst ekstrēmu izjūtu? Tad jau labāk skraidīt lidostā pa skrējceļu.. Bet citreiz gribas mazliet provokāciju, spēļu ar neskaidriem noteikumiem un neprognozējamiem rezultātiem.
Dāmas un Kungi (vienā personā) , gatavojieties strēbt mēslus! Kauliņi ir mesti! Rubikona ir šķērsota, bet 'uzvarētājs ņem to visu' (autortiesības- ABBA + J. Cēzars).
Skaidrs - nekas vairs nebūs kā agrāk. Man joprojām pieder tas, kas man bija, kad man nebija nekā. Nekā ko zaudēt. Tikai važas un pagātni. Uz jauno krastu!

Garastāvoklis:: sabijies
Mūzika: pilnīgs klusums

Kā lai sajūt to netveramo robežu starp viltību, mānīšanos, blefu, meliem, aukstu aprēķinu, krāpšanu, noklusēšanu? Tas ir tas tas pats dažādās skaņās? Gardācija mainās atkarībā no nolūkiem un sekām? Ja viss viens, tad kāpēc mēs sevi mānam, nevis sev kaut ko noklusējam?

Garastāvoklis:: rūgts
Mūzika: The Clientele - Joseph Cornell