Par brīvību Visu mūžu man ir svarīga bijusi kaut kāda protesta forma. Nezinu kāpēc tieši. Bet visticamāk kā tieksme pēc brīvības. Domājams pateicoties šai tieksmei man radās mīlestība pret mākslu un pateicoties tai es varu sevi saukt ja ne lepni par "mākalinieku" bet tad vismaz par "mākslai tuvu stāvošu". Un vispār pēdējie 3 vārdi ir tas kas sastāda manu jēgu eksistencei uz šīs pasaules. Bet interesanti no kurienes man tāda tieksme uz brīvību. No bērnības atceros ka mana ģimene bija citādāka nekā citiem, daudz intravertāka nekā jau tā noslēgtie latvieši. Un es gribēju no tā izlausties. Es gribēju būt tāds kā citi. Bet citi mani neņēma pulciņā jo nepratu ar viņiem komunicēt. Tur ārā brīvībā nemaz nebija tik labi. Es noslèdzos tur kur ir droši. Sevī.
Vēlāk skolas laikā biju pazaudējis sevi un jutu apdraudējumu no apkārtējiem. Bet pievērsu uzmanību visam tam kas pretējs tajā brīdī aktuālajam klasē visi klausās hiphopu, es metālu. Jo gribēju brīvību. Gribēju prom no tās skolas jo gribēju būt brīvs... pārgāju uz citu skolu. Un hujakš brīvība, hujakš vecrīga, hujakš metālfesti, hujakš alkohoismsls, hujakš industrija, hujakš vitamīns, hujakš viens darbs, hujakš otrs darbs utt., hujakš viena pamet otra pamet visas pamet ,hujakš 31 gads. 2017 gada 25 jūnijs pamosties un saproti. Tu šodien nedzersi... viss pietiek .
Un jā māksla pričom te.
Man vajag, ļoti brīžiem atslēgties no realitātes. Visvieglāk ir kost. Tur ir brīvība. Un pārāk lielā brīvībā es slīkstu nost, smoku. Mākslā es iegrimst un tikai elpoju, tā mani nesmacē bet apskauj