| 5:29p |
Bērni
Man ir 31. No 18 gadu vecuma es lielāko ties dzēru. Nu huijs sņimi. Padzēru pietika. Pagājis nepilns pusgads kopš nedzeru. Biju vopšim vana bī mākslinieks. Un tas ir vienīgais ko patiesi esmu mīlējis. Mākslu. Un tagad esmu vairāk tajā mākslā iekšā nekā jebkad dzīvē... neiet runa par skilu. Iet runa par procesu... Es atklāju visu laiku ko jaunu un principā visu laiku gribu mācīties, visa mūža garumā. Pat nospļauties vai tas ko radu kādam interesē. Interesē man, rada kaut kàdu laimes sajūtu. Viss brìvais laiks tiek pavadīts vai nu trenējoties zīmēt, strādājot ar eļļām, aplikācija iemēģināta vai nu kā citādi izpaužoties un tas izraisa tik ārkārtīgu zinātkāri un vēlmi iemācīties... visu... metināt, aust, fotogrāfēt, filmēt, taisīt lelles, taisīt mēbeles. Un tas viss beidzot notiek reāli, reāli top lietas, darbi, kuriem ir krāsas kuriem ir skats, kuri ir aptaustāmi un saredzami... fak man grūti reizēm noticēt ka tā ir pstiesība. Ka darbs kurā es strādāju un pelnu maizi arī ir ar milzīgu daudzumu mākslas klātesamību. Ka es mācos zīnēt akadēmiski, lai aizietu uz LmA eksāmenu vasarā. Velnszin vai iestāšos. Bet tas ir tik grūti aptverams kas ar mani notiek. Un nekā savādāk kā par brīnumu es to nosaukt nevaru. Jo tikai pēc jāņiem es vēl pamodos pohains ar draismīgām galvassāpēm un riebumu pret sevi. Es sevi ienīdu par savu vājumu. Par to kā jūtos. Par to kāds esmu. Par to ka dzīvot nav jēgas jo nav priekš kam... nu ne pēc kā es netiecos. Jā Es biju emocionāli dziļš ar ko starplaikos starp dzeršanu varēja dabūt seksu. Un tas arī viss. Ne man naudas ne man varas ne man sievietes. Un ne man ģimenes. Un tur jau vairs nebija sevis žēlošana. Tā bija sevis nīšana. Un pačīkstēt ar jau vairs nav kam. Vienkārši atliek vai nu dzert līdz nāvei vai dzīvot. Bail man nomirt nav bet negribas ar tā pa tukšo.
Es sāku rakstīt par bērniem aizgāju līdz nāvei. Iespējams es to saku, jo baidos, jo negribu uzņemties atbildību... bet es šinī dzīvē negribu bērnus... negribu jo nezinu kā jāaudzina un baidos... draudzenīti gan gribu... gribu dzīves draudzenīti...arī tas man sarežģīti. Patreiz formāli man vēl skaitās attiecības, laikam ne tik striktā formā. Kā vajadzētu. Varbūt gribētos. Bet grūti spriest kas no tā sanāks vēlāk... Man gribas ko tādu ar ko vecumdienās zaļo kurīt, kopā muļķības darīt un kopā to mākslu taisīt... škrobe ir tikai par to ka mana labākā draudzeni ir ideāls precību matereāls. Un uz to pusi jau gāja...nu ne gluži uz precību pusi. Bet pagājušo gad es vēl kodu. Bet bija tas ceļš jau iemīts ka man zaibaladzertunnegribuvairs. Un kādu laiku kad nekodu izveidojās romantiskākas savstarpējās saprašanās. Atsāku pēc kāda mēneša kost un tur arī tā romantika palika. Iespējams un visticamāk ka esmu veiksmīgi padirsis sievieti ar kuru pa tiešām justos izteikti laimīgs, es tik un tā priecājos katreiz viņu satiekot. Sarunājoties. Un jā brībumainā kārtā ir baissi foršs iedvesmas avots.
Iesākumā gan baigi neapmierināts... galveno kārt ar sevi protams. Par to ka viņa izvēlas vīru kas vada traktoru. Nevis mani. Nu Es gan nezinu kas būs nākotnē. Bet man patiešām ir prieks ka viņu satieku un komunicēju... arī tas man ir daudz... arī viņa bērnus neplāno. Būtu galu galā varen jestras vecumdienas. Bet nekad nekad nekad uz neko šo cilvēku pat nemeiģināšu pierunāt, atkal nokoļīt vai pielaust ar puķu pušķi. Ja kaut kam lemts notikt vai nenotikt tad tam jānotiek pašam no sevis |