| 10:49a |
Rudentiņis
Nu 5 mēnesis nedzerot. Ir labi, beidzot vairāk par to pat nepiedomāju. Protams, protams, tas man ir vērā ņemams sasniegums. Bet līdz ar to ka pasaule kļūst stabilāka, parādās daudz citu lietu, problēmu un arī dzen mērķu un prasību. Un saproties. Pat ambīciju. Protams pa visiem simts ir skaidrs, ka dzīves kvalitāte it visās jomās ir kļuvusi labāka. Un nervu sistēma stabilāka, prāts loģiskāks.Bet vairāk arī jūtu tās lietas kuras vēlos savā dzīvē, bet man viņu uz doto brīdi nav. Labā ziņa ir tā, ka ir skaidri iezīmējies ceļš pa kuru iet un vismaz redzamas kaut aptuvenas takas kā to iet. Un starpība ir tā, ka ierubīta ir kautkāda praktiska rīcība nevis fantāzija. Vispār kāpēc es beidzu kost. Nu viens ir jā. Es neprotu un velk uz desktrukciju. Bet tam nav nozīme, es paļubom līdz šim nēsmu darījis to ko es mīlu. Un mīlu es īpatnības, mīlu mākslu, visa mana dzīves jēga ir māksla. Es baidos sevi saukt par fakin mākslinieku jo nejūtos drošš par sevi. Katrā ziņā pirmajā nedēļā kad paliku skaidrā man bija ļoti dziļas pārdomas. Un faktiski, ja Es nenodarbojos ar radošām lietām manai dzīvei nav jēgas, manai nedzeršanai nav jēgas un manai eksistencei nav jēgas. Es līdz 31 gada vecumam kodu, tusējos, kopā biju ar radošiem cilvēkiem, pa to vidi maisījos, bet baudīju lētu bohēmu un tēloju neatzītu ģēniju. ....Kas tagad ir mainījies...!!!???? .... nezinu... vēl nekas... vai varbūt daudz kas... Darbs ir radošā vidē un cieši saistīts ar mākslas pasauli, Es nedzeru, Esmu izlēmis vasarā aiziet uz LMA eksāmenu... pat it kā gatavojos, mājās viss brīvais laiks tiek aizpildīts ar sava personīgā kosmosa veidošanu... un tas ceļš liekas šoreiz ir pareizs.
Sievietes... Ir man labākā draudzene. Vājprātā viņu mīlu, kā draugu, kā bijušo, kā cilvēku, kā personu. Cilvēks kuru otru tādu nesameklēšu. Un tas ir paradoks, man netraucē ka viņa vairs nav "mana", mana nekad nav bijusi. bet nu tas ir baisi interesanti. Tur tā saikne ir tik dabiska. Saprasties reizēm var bez vārdiem. Pieņemt to cilvēku ir viegli. Ar visiem putniem, lai kādi viņai būtu...Savukārt vakar sieviete ar kuru es patreiz satiekos izteicās ka nav kaut kas riktīgi. Mhm nu ir ir kautkāda nomāktības sajūta. Tur nav kārtis atklātas no abu puses. Tagad pat nezinu. Oficiāli skaitās pauze laikam. Gaužām jau jauka un gudra, un mīļa. Nolemtības sajūta nav ne pa visam. Un gan jau kopā vēl kur aiziesim un pamīļosimies un labu laiku pavadīsim. Bet sajūtas saka finišš. Draudziņa un draudzenītes statusam tādā formā kā gribētos iet uz beigām. Nu jā bet ja tā tīri personīgi ņem. Es jau Esmu tāds baigais estēts ub idiālists. Un tās prasības. Kas zin. Nepamatoti ir diezgan augstas.
Hmm... kas vēl. Nu tas ka nedzeru. Nenozīmē uzreiz mūka statusu. Zaļumi šad tad gan patīk. Bet... nu redz ... saproties ar sāku nedaudz uzmanīgs kļūt. Patreiz ir tā ka daudZ Zīmēju un izstrādāt katru detaļu zem dūma labāk patīk. Un zin ka tā biežāk pazīmē tolerance pret zaļumu sāk izveidoties. Ne kas jau būtiski neizmainās. It kā. Bet.... |