| |
[May. 13th, 2015|11:41 pm] |
Tūra ir burvīga. Smej kā ne, piecus gadus jau te, bet tā īsti tālāk par Parīzi nekur aizvazāties līdz šim nebija sanācis (ja neskaita briesmīgo vienas dienas skrējienu līdz Bretaņai un atpakaļ). Tad nu izlēmām, ka beidzot jāizmanto tas, ka lielam bērnam brīvdienas un jābrauc aplūkot bik frančzeme. Sākumā domājām noskriet lejā līdz Tulūzai šādās tādās biznesa darīšanās, bet tā kā tas atkrita, vienojāmies, ka jābrauc kaut kur uz rietumpusi. Tūra, jā, emm, dzirdēts bij, ok, arbnb ko piedāvā apkārtnē.. piedāvāja šur tur un Šatō Lavaljērā mājeli īrēt. Lai nu ko, bet tādu iespēju laist garām vienkārši nedrīkst! Kliks, kliks, dzīvesbriedis pirmdien noraks savu vecmāmiņu un trešdien agrā rītā tīsimies prom. Domāts, darīts. 6 un puse stundas ceļā, pēdējā pusotra diezgan mokošas ar vemjošu sīkjaunkundzi, bet nu neko, izdzīvojām.
Pirmajā vakarā tāpat pa pašu Lavaljēru pavazājāmies, līdz pils parkam un tā, atradām vecas pilsdrupas ar pagrabiem, kur tā vien šķiet, ka vietējie līķus glabā un izmanto citiem noslēpumainiem mērķiem.
Otrā diena tad nu pa Tūru. Aizbraucām, noparkojāmies un devāmies meklēt tūrisma biroju. Nafig muzejus un tamlīdzīgas dumjības. Dodiet mums kur vazāties! Nu tad vāzings varēja arī sākties - skaista stacija. Da nē, afigeķ stacija, ar freskām, klavierspēlētājiem utt. Tālāk uz pildrežģu māju kvartālu. Mana sirds kusa no veciem ozolu baļķiem, bruģa un šaurām ieliņām. Es redzu visus Dimā varoņus tur esam, dzīvojam... tā tev nav kaut kāda sajāta Parīze. Papusdienojām krogā ar Rablē citātiem uz sienām un devāmies tālāk uz jaunāku kvartālu, aplūkot Luāru un tad jau arī vakars klāt.
Pēdējā nakts Lavaljērā un rullēt atpakaļ. Viens no blakus ieguvumiem noteikti ir tas, ka sīkjaunkundze iemācījās gulēt mašīnā - līdz šim nu nekādi.
Gribu nedēļu vai divas uz riteņiem pa tām Luāras pilīm.
p.s. nākamtrešdien pirmā nopietnā darba intervija ļoti ilgā laika periodā. turiet visu ko varat, es to darbu gribu! |
|
|