|
Jul. 24th, 2014|10:57 pm |
Es esmu ļoti dranķīgs ciemiņš. Gadās aizdoties pie draugiem, ieraugu dārzā šamiem zāli līdz ceļiem, lieku izvilkt pļaujmašīnu un sāku pļaut. Tiktāli jau viss būtu tā neko, bet es to pļaušanu nekad nepabeidzu jo ta ir mazjaunkundze, kuru jābaro, jāucina, jāmaina sasūdotās bikses, tad vēl nez kas, ar namamāti jāpaklačo un tā un tā zāles pļaušana tālāk jau tiek nodota īpašnieku ziņā.
Bet vispār mauriņš ir mana kaut kāda bērnības trauma. Manā dārzā beidzot sāk ieviesties apmēram tāds kā man patīk - zems, zāles un baltā āboliņa maisījums, kurš pat vasaras trakākajā karstumā un sausumā ir koši zaļš, kamēr kaimiņdārzi tādi apbrūnējuši. Vēlarvien atceros kā ciemojoties pie vienas tantes galvenais bija "nekāpt zālītē! izmīdīsi!" un tā nu nebija svaigi iesēta, bet tāda neizmīdāma arī turama visa gada garumā. Tādēļ vien jūsmoju, ka manā dārzā - jo vairāk bradā, jo foršāk aug. Un vispār, jo regulārāk pļauj, jo mazāk tā darba - zāle jau nav stulba, saprot, ka jābūt zemākai par pļaujmašīnas asmeņiem. |
|