( t x t )
ar Tevi runājot starp vārdiem
Tu saki, ka esi tikai cilvēks. Tu saki, ka vēl tikai meklē savus spārnus. Un es zinu, ka tā arī ir. Bet tik un tā es allaž mulstu Tava eņģeliskā cēluma priekšā.
Tu saki, ka esi tikai cilvēks. Tu saki, ka vēl tikai meklē savus spārnus. Un es zinu, ka tā arī ir. Bet tik un tā es allaž mulstu Tava eņģeliskā cēluma priekšā.
Jā, es zinu, ka mēs neizglābsim pasauli. Mēs tikai klusi mānāmies sev par prieku. Un jā, es zinu – tā nav rītausma. Tās ir neona gaismas, kas atspīd Tavās acīs.
Man vairs nav jāzina, jājūt vai jātic. Es paņēmu vajadzības izteiksmi un ar visu priedēkli jā- izmetu mēslainē. Tagad es vienkārši zinu, jūtu un ticu. Pamēģini!
Rīts. Mums pieder rītdiena. Un, ja Tu tam nespēj noticēt uz ielas, tad es Tevi uz rokām uznesīšu uz jumta un kliegšu: SKATIES! Tur aiz pilsētas malas lec SAULE!
Un smejot Tu sekosi man turp, kur mežs pārvēršas purvā. Nesaprotot, ka tā vairs nav spēle un ka es bēgu pa īstam. Es būšu Tava malduguns, Tev to pat nenojaušot.
Es Tevi redzēju šūpojamies. Es Tevi redzēju liegā gaisa dejā. Tu lidoji un es smaidīju. Smaidīju un klusi vēroju, kā Tu pārvērties putnā manis kārtajās šūpolēs.
Pacel roku gaisā un pieskaries mākonim – tik zemu tas nolaidies šodien. Vai varbūt tik augstu esam mēs...? Garāmgājējs naktī man iečukstēja ausī vārdu: Debesis.
Tavi dziesmu svētki estrādē, mana dungošana pakalnē pie upes. Manas negulētās naktis, Tavas nedzīvotās dienas. Mūsu rokenrols un mūsu ska. Mūsu ticība brīnumam.
Aizmirsti pulksteni! Lai sadeg kalendārs! Lai straume Tevi nes! Netver pēc krasta! Skat, kā mākoņi nebaidoties ļaujas vējam! Dzīvo! Patiesība ir tur – iekšā. :)
Zini, es reizēm to neatzīstu, bet man tomēr mazliet pietrūkst sarunu ar Tevi. Pietrūkst Tavu matu smaržas. Pietrūkst Tavas elpas. Jo es Tevi vēl neesmu atradis.
Nebaidies. Manas domas par Tevi mierinās Tavu satraukto prātu pāri attālumam. Un, ja atkal pietrūks spēka, nāc pēc tā miegā uz manu sapni. Ceļu jau atceries. :)
Tu smejies. Tu būvē sevī pārākuma sajūtas sienu. Tu noniecini. Viens Tavs vārds iemin dubļos man vissvētāko. Tu nesaproti. Un es nemēģinu Tev skaidrot. Lai jau.
Noliektas galvas. Samiegtas acis. Lēnas kustības. Lietusmēteļi un lietussargi, aiz kā paslēpties vienam no otra skatieniem... Vienā no dīvainākajām dienām gadā.
No miega uzmodināta un apdullusi muša nerimst sisties ap spuldzi. Es jūtos kā viņa. Priekšā 4 dienas, kurās neapstāties. Sadegšu priekā. The weekend has landed.
Saliektā mugura sāp, pārpūlētās acis sūrst un domas nogurušas klūp viena pār otru. Bet istabas stūrī smīn mana spīts. Viņa apzinās savu neiznīcināmību un gaida.
Ar katru izelpu manī dzimst jauns jautājums. Es paskatos logā uz aiz kokiem lecošo Sauli un veldzējos sajūtā, ka patiesībā tam tā arī jābūt. Jo atbildes krājas.
Tu esi tepat. Viena rokas tvēriena attālumā. Dažu klaviatūras taustiņu klikšķu attālumā. Viena dvēseles kliedziena attālumā. Viena mūža ilgu meklējumu attālumā.
Es piekļaujos ilūzijai. Ar rokām apķeros tai apkārt un pēdējo reizi sajūtu, cik viegli šonakt griežas pasaule. Jo rīt mūsu vairs nebūs. Rīt mēs modīsimies citi.
Es esmu atspulgs. Atspulgs, kas spogulī skatās Tev acīs. Skatās uz sevi otrā pusē. Tu esi atspulgs. Tu skaties man acīs. Kurā pusē dzīvo patiesība? Vai es esmu?
Uz krūtīm kā akmens uzgūlies Pienākums un neļauj elpot. Elpu aizturējis, mierinu sevi: "Vēl mazliet. Pacieties." Nez, cik ilgi varu neelpot? Man trūkst gaisa...
Tevi līksmi ķircinot, ar Taviem matiem spēlējās eņģeļi, un laimes pilnām acīm Tu ļāvies. Tu sāki lēnām izzust, un Tevi apņēma gaisma. Viņi paņēma Tevi sev līdz.
Kāpēc Tu visu klasificē? Vai nosaukumi apkārt Tev palīdz aizmirst savu nesakārtojamību? Nenāc man klāt ar saviem rāmjiem. Es vēl tikai laužos arā no savējajiem.
Mierinošs regejs un sapņi par skaisto. Simtpiecdesmit nolauzti krusti miegā, krūze kafijas rokā. C8H10N4O2 – pasaules pulsa uzturētājs. Dzīve – nieki un blēņas.
Nedzirdot neko apkārt, ir vieglāk sadzirdēt sevi. Izolējoties no pasaules skaņas, var skaidrāk saredzēt tās košumu. Vai pelēcību. Es Tevi nedzirdu. Pasmaidi! :)
Es Tevi redzēju sapnī. Es saucu sapnī. Es sevi nedzirdēju. Tu smaidīji sapnī. Es Tevi iztraucēju sapnī. Es sevi pazaudēju sapnī. Es biju apmaldījies Tavā sapnī.
Jebkam ticēt vai neticēt, pieņemt vai nē, piekrist vai noliegt – tas vienmēr ir un būs manas brīvās izvēles varā. Par patiesību man ir un allaž būs nospļauties.
Pēc deviņpadsmit gadiem mēs ar Tevi vakaros kāpsim uz jumtiem un klusi vēlēsimies, kaut tajā senajā filmā atainotā tam laikam šausminošā nākotne būtu realitāte.
Mēs esam viens otra izdomāti. Mēs neeksistējam vienlaicīgi vienā pasaulē. Es Tev labprāt šo aizrakstītu, bet nav jau kurp... Un tā mēs paliekam. Savās pasaulēs.
Skaņas pilsētā. Krāsas apziņā. Smaržas aiz loga. Tu jau zini – es vairs nesteidzos. Uzraksts uz sētas "Salvadors Dali ir popsa". Un paraksts - "Salvadors Dali".