( t x t )
mierinot
Tās bērna acis ar koka karoti neredzamā rokā; tās nezūdošās skumjas, kam tikai uz pusi var atbildēt. Nebīsties. Ieelpo. Mūžība esot bērnišķīgs vārds, man teica.
Tās bērna acis ar koka karoti neredzamā rokā; tās nezūdošās skumjas, kam tikai uz pusi var atbildēt. Nebīsties. Ieelpo. Mūžība esot bērnišķīgs vārds, man teica.
Pasaules malā sapulcējas automašīnas – visas vienādām gaismām –, un spīdina starus tālumā. Viņas jau nenojauš, ka tur tālāk nekā nav, ka neviens jau neatbildēs.
Nesāc, neprasi, negaidi. Nejautā, neceri, nebaidi. Nepietiek, neredzi – nepietiek? Nežēlo, nevajag, nesmaidi. Netīšām, nejauši nokausi. Asinis, nopūta, aplausi.
Ai, mūsu sejas ir nopietnas pārāk bieži. Tā viss drīz beigsies – mēs kļūsim pieauguši. Varbūt ir laiks atmest visas tās viņu muļķības? Un ja nu laika vairs nav?
No nomestas jakas iekškabatas vējš pa vienai velk Taro kārtis un aiznes. Ap kāju kā čuksts vējā aptinas skrejlapa. "Ņem izdevīgāko! Izvēlies tarifu Ubags Plus!"
Paslīd kāja uz kūstoša ledus. Tu klusējot ienāc istabā, kas runā ar Tevi. Es atceros laiku, kurā manis nebija. Tu vēro laiku, kurā Tevis vairs nav... un smaidi.
Kad apklusa smaidā aizmirstais regejs, viņi ieklausījās dobjajā dunoņā – nepamanīti un nepamanījuši. Tā tuvojās. Tas bija pelēkais tramvajs, kas tīrīja sliedes.
Attapos, ka nemanot esmu līdz ceļiem iebridis siltajā labo ziņu un veiksmīgo sakritību jūrā. Viļņi skalojas pret kājām, un es atlaižos guļus. Cik zilas debesis!
Neskriesim steigai – skriesim priekam! Metīsim kūleņus pļavās – mūsu veltījums kustībai uz priekšu. Skriesim līdz apavi būs cauri. Skriesim līdz mūžs būs cauri.
Pirmdienas, piektdienas, kliegtdienas. Tā dienu no dienas ik dienas tik ikdienas vienas. Cauri Tavas brīvdienas dzīvdienas. Grafiks pie sienas un brīvpusdienas.
Vakardienas kafija kā vēsas asinis lēni aizsūcas izlietnē. Absurda triumfa arkas pakājē es Tevi gaidu ar šizofrēziju pušķīti rokās... un halātu stērbeles plīvo.
Man virtuvē ir siers, ko nevar izkausēt, un rokās tēja, kurā mēli applaucēt. Un nav bail nesteidzoties mirkli pazaudēt. Man istabā ir miers, ko nevar iztraucēt.
Cik labi, ka mūs nepamana arī tad, kad skatās tieši virsū. Mēs jau neslēpjamies. Mēs esam starp stundām un minūtēm. Mēs esam divi mirgojošie punktiņi pulkstenī.
Paliksim te. Paliksim vēl mazliet. Paliksim sūnas pagalvī. Paliksim uzticīgi ideāliem. Paliksim mūziku. Paliksim patiesi. Paliksim mūžīgi – ugunī, ūdenī, skaņā.
Garām aizšalcošā vējā izlaižu gaisā paceltu plaukstu caur pielijušām kļavu lapām. No kurienes tāds dzeltenums jūnijā? ..transvestīts Spānijā, vikings Norvēģijā.
Ja pasaule uz stundu apstātos, kā Tu zinātu, ka pagājusi stunda? Viens nejaušs žests, viens ceļojums laikā, viena atzīšanās mīlestībā kā noziegumā. Cik dīvaini.
Tev prātā šodienas jaunā dzeja un tikko atklātā izstāde stikla kalnā. Man prātā vakardienas dzeltenais trolejbuss un gāzētais ūdens ar sīrupu par trīs kapeikām.
Plaukstā notvēru odu. Vai tā bija vēlme parunāt? Sažņaudzu dūri. Vai tā bija tieksme nogalināt? Atlaidu plaukstu. Ods aizlidoja. Vai tā ir traģēdija bez beigām?
Es nopūšos un paņemu rokās klaviatūru. Es viņu redzēju atkal. Ielas vidū starp joslām aizmidzis kaķis kā nepamanīts aprīļa joks. Bet Tu jau neklausies. Tu lasi.
"Neskaties!", Tu smejot iesaucies. Es paklausu un aizskaitu līdz septiņi. Atveru acis, bet Tevis jau vairs nav. Kur Tu esi? Kurp Tu aizej? Kur Tu paliec, laiks?
Dievs aizpīpēja un uz brīdi aizdomājās. Pēc īsas pauzes viņš turpināja: "Tev nebūs atkailināt savu dvēseli tīklā." ...bet Mozus jau bija pusceļā lejup no kalna.
Krūzei līdzīgs priekšmets tējai līdzīga dzēriena cilvēkam līdzīgas būtnes spārniem līdzīgajās rokās. Vasarai līdzīgā laika gaidām līdzīgajā stāvoklī. Neskumsti!
Tu saki, ka Dievs ir miris, bet turpini meklēt lielās atbildes. Par vēlu slēpties aiz kārtējās paradigmu maiņas, jo no absolūtā meklējumiem Tev vairs neaizbēgt.
Tu smaidīji man blakus sarunā. Tu izkusi man blakus mūzikā. Tu sēdēji man blakus tramvajā. Tu paslīdēji man garām pilsētā. Es Tevi ieelpoju. Ieskaties atspulgā.
Varbūt ikdiena apēd par daudz. Varbūt īpašajam tā atstāj par maz. Kad Tu pēdējo reizi sev tuvajiem kaut pāri attālumam pačukstēji, ka viņi Tev nozīmē tik daudz?
Vienā gaismā, divpadsmit sveču liesmu apskāvienā kā divpadsmit mīlošu roku vienā satvērienā. Mēs ievelkam elpu. Divpadsmit dažādos vienas patiesības meklējumos.
Mēs droši klausījāmies brūkošo debesskrāpju varenajā dārdoņā aiz mūsu mugurām, un to sacelto putekļu mākoņu gaisa viļni bija mūsu ceļavējš. Mēs neatskatījāmies.
Tu paskaties, paklausies, pajūti; ieskaties, ieklausies, izjūti. Tu kautrīgi iečuksties "Esmu...", un es sajūtu, ka Tu tiešām Esi. Tu Dzīvo. Paldies Tev par to.
Pašķir mākoņus! Tu ieraudzīsi zvaigznes. Varbūt arī Tevi beidzot apņems sajūta, ka mēs esam kas cēlāks kā seši miljardi organismu, kas reproducējas un vairojas.
Tik klusi, kā mežā aug sūnas, tik klusi, kā nenodzēstas cigaretes dūmi apvijas ap aizmiguša dzejnieka galda lampas spuldzi naktī, es slīdu miegā. Ar Tevi sirdī.
Cilvēks nespēj atšķirt telpisku vidi no plakana tās attēla spogulī. Tikai spoguļa malas to nodod. Bet ko gan var prasīt no būtnes, kas pasauli redz kājām gaisā.
Sen atpakaļ BG teicās esam lasījis par cilvēkiem, kas guļot naktīs. Tu man šodien teici, ka pamalē esot redzējusi Sauli. Šai pasaulē esot beigušies brīnumi? Ha!
Atkal Lielais Pelēkais nāk apēst Sauli. Un atkal Saule tikai pasmaidīs, izlaidīs savus majestātiskos starus, un Lielais Pelēkais aizrīsies un klepodams izzudīs.
Tavs attēls spogulī raudās Tev līdzi. Raudās par to, ka tas nekad nespēs Tevi saprast – tikai atkārtot. Par to, ka tas vienmēr paliks tikai realitātes plaģiāts.
Vai vārdi ir svarīgāki par domu? Vai krūze ir svarīgāka par pienu? Vai galu galā Tev nav vienalga, vai nosaukums Tavai dzīves mācībai rakstīsies ar "s" vai "z"?
Kāpēc kaķi šķauda tik skaļi? Nez, ko tie no sevis iedomājas. Ak, un kāpēc es smaidu? Nez, ko es no Tevis iedomājos. Kāpēc es agrāk neiedomājos iedomāties agrāk?
Tu plāno, izsver, pieņem lēmumus. Tu kontrolē savu dzīvi. Kāpēc? Tik un tā beigās laiks zem Tava dzīves stāsta parakstīs apakšā divus vārdus: "Autors nezināms".
Bariem garāmgājēju, daudz mazāk klātnācēju un tikai daži, ar ko vērts runāt. Kad cilvēks beidz augt miegā, viņš turpina augt sarunās. Un mēs tik daudz klusējam.
Bālajai virsmai aiz platuma un garuma pēkšņi uzrodas dziļums un es slīdu tajā iekšā arvien ātrāk. Pretī nepiedzīvotām pasaulēm un neizpētītām zvaigžņu sistēmām.
Es nerunāju Tavā valodā un Tu nesaproti manu. Pāri divām sienām rāpjoties, mūsu domas paslīd garām vārdiem un atduras pret spoguļattēliem. Aizbrauksim paklusēt.
Kabatā vilciena biļete uz rāvienu, krustvārdu mīklas vietā bloknots ar iesāktiem palindromiem. Slēpes un paslēpes. Tu uztver? Nē un jā. Nē, nu, jā. Un ja nu ne?
Dažreiz šķiet, ka esam vēl tikai pašā ceļa sākumā, ka esam vēl tikai gaismas kalna pakājē. Netici tam. Mēs sen vairs neesam "vēl tikai". Mēs jau sen esam "jau".
Vai Tu uz ielas atpazītu laimīgu cilvēku? Vai Tu pūlī pamanītu laimē smejošas acis? Vai Tu atpazītu sevi tajā skatienā? Vai Tu atpazītu laimīgu cilvēku spogulī?
Uz ielas stūra stāv policists un ēd konfektes. Vienu pēc otras un tad vēl vienu pēc tās. Stāv un domā par saldāku dzīvi. Vienu pēc šīs un tad vēl vienu pēc tās.
Tev tīk slēpties un paslēpties. Tev tīk klusēt un noklusēt, aiz savas sienas izlikties par mirušu. Bet Tevi vienmēr klusi nodos sirdspuksti: "Tu esi vēl dzīvs".
No konteksta izrauti sarunās pazibējuši vārdi vienatnē atbalsojas apziņā. Gaismas. Karnevāls. Aiz šīm maskām mēs neslēpjamies. Ar šīm maskām mēs mācāmies radīt.
Un baznīcu torņi nolieca galvas mūsu priekšā, kad Tu smaidot pienāci un, apskaujot mani, kā pēc ilgas neredzēšanās iečukstēji ausī:"Man tevis tik ļoti pietrūka"
...un viss neīstais sairst. Krītainu putekļu mākoņos ietinušies, mūri brūk kā neveiksmīgi sakrauti sārti. Siena izzūd. Tikai kurā pusē tai esi Tu? Un kurā – es?
Liesmosim kā meteorīti. Mūsu stage dive no Latvijas Nacionālās operas otrā balkona. Nebaidies leciena! Lejā vienmēr būs rokas, kas mūs noķers. Tikai notici tam.