__________________

Viss kas man piederēja, bija 1kg alģu kuras es glabāju savā mugursomā, platsmasas kastītē,
es tās paspēju savākt vietējās pludmales krastā, protams, vēl pirms ziemas
iestāšanās, pirms dažiem mēnešiem,
es tās kopu un ik pa laikam turēju pelķē, vai maksas tualešu
izlietnēs... līdz vakar paņēmu un aizstampāju savu rīkli un
nosmaku


Ar Sātanu nežēlīgā pasaule, lai Dievs tevi
aprij, tumsa, klusums, doma? Ko? Es eksistēju?
Es nezinu, to KĀ ir iespējams tas, ka es rakstu un kāpēc es raktu?
Kur es esmu?
Man aiz muguras ir durvis ar melnu rāmi, no kurām kā caur pārsistu melnu dūmu absūbejušu logu laužās spoža gaisma, kas iededzina manu siluetu pretējās sienas tapetēs, kuras man atgādina Indiešu rangoli zīmējumus, man priekšā - uz galda
guļ tikai viena rūtiņu lapa un pildspalva.
Es nespēju pagriezties, man ir bail, bet kā es zinu, ka tas ir melns rāmis?
Es redzu visu visos virzienos vienlaicīgi.
Es varētu iet atmuguriski, bet man ir bail paklupt un iekrist tumsā zem manām kājām.
Es varētu pagriezties un skriet, bet man ir bail apžilbt un apmaldīties.
Tā vietā es izvēlos sēdēt pie šī galda, kurš, starpcitu, ir tikai kādu vienu kvadrātmetru diametrā, uz šī
krēsla, kurš ir vēl mazāks, rakstīt un šaubīties par savu eksistenci.
Es pat nezinu, vai šī ziņa nonāks līdz kādam un kādā formā
tā būs? Vēstule? Ieraksts blogā, kladē, doma? Zīmējums uz sienas? Bet sajūta, ka
man IR jāraksta, mani neatstāj ne uz sekundi, vai stundu? Laiks
eksistē? Šaubos...
Es redzu kā mans siluets uz tapetēm izplešās, skaistie zīmējumi
pārogļojās un kļūst piķa melni, kāpēc es nedegu?
Šī istaba liekas bezgalīgi liela, vai iespējams tas, ka spilgtā
gaisma visu sadedzinās? Kas notiks pēc tam?
Es negribu palikt tumsā! Viens, tik pat vientuļš kā dzīvē no kuras
aizbēgu... Kur ir elle? Kur ir paradīze?
Celties? Skriet? Sēdēt un gaidīt? Tumsa manā priekšā, tā neapstājās,
drīz vien viss, kas būs palicis, būs mans siluets un tas arī pamazām
izdzisīs līdz es pagriezīšos vai izkustēšos,
es negribu, lai mans siluets ir pēdējais, kas sadeg!
Jau vairāk kā puse telpas ir tukšums? Ko gan man iesākt?
Ko ES varu iesākt?! Tikai bezpalīdzīgi aprakstīt šo situāciju
uz šīs nožēlojamās papīra lapeles līdz tumsa mani aprīs, kas
būs pēc tam?
Atceries sevi, spogulī...ko tu sev teici, kad bija ļoti slikti, koncentrējies! Jā, es atceros, es visu atceros, piedrāzt, es vairs nerakstīšu, es ar roku nogrūžu nost gan lapu, gan pildspalvu,
pagriežos un skrienu,

caur manām kāju un roku starpām
plūst gaisma, kā vētra, mans siluets tiek bombardēts kā Berlīne, es skrienu,
vēl tik nedaudz, ātrāk, ĀTRĀK, ĀTRĀĀĀK, es skrienu, es nesvīstu un nejūtu nogurumu, es skrienu, kā doma es traucos, tikai divas krāsas, balta un melna, gaisma un tumsa, es skrienu, jā, JĀ, JĀĀĀ, durvis,
vēl tik pāris metri, ir!
Caur durvīm uz brīvību,
man aiz muguras paliek tikai viena vienīga tumsa,
bet es neko neredzu, jo man apkārt ir viena vienīga gaisma...
tikai viena vienīga gaisma... es apstājos.