__________________

Fak, kožļenes beigušās, jāaizčāpo līdz tuvākajai bodei (kuru PARASTI nekad neapmeklēju), ieeju iekšā, SHAPAU! Nostrādā pašaizsardzības mehānisms, mani elpceļi tiek aizsisti ciet, mirgo sarkanā gaismiņa, vecas zivis, gaļa un augļi ..ARRGH! Uzreiz nomainās settings:

Tērpies noputējušā mētelī un ar vecu PSRS laika gāzmasku es eju pa gruvešiem, šeit pirms kara ir bijis pārtikas veikals..tā vismaz ļaudis no manas cilts baumo..

Ir rīts, visur redzama toksiska migla, caur šī pseido-veikala caurumiem spīd gaismas stari kuru fonā manāmi toksiskie putekļi, ik pa brīdim paklūpu aiz dažnedažādiem krāmiem. Bingo..

Manu redzes loku šķēršo divas vecas babuļas, viņas pieiet pie vecas sašautas, sagraizītas, netīras koka letes,( note this – viņām nav gāzmasku) ar priecīgu seju viena no babuļām sāk ošņāt gaisu, „mm es jau pilnīgi jūtu kā tauki tek..”,

Man šī frāze gandrīz uzsit uz augšu tikko apēsto biezpienu ar dillēm, otra babuļa, kura ir ievērojami mazāka un ar milzīgu kupri, tik pamāj ar galvu un nosmīn,

abas muTantes ir ģērbušās kaut kādos izplātītos paltrakos,

rokās maisiņi un ādas soma uz ratiņiem, iekšā krāmi.

No tumsas izlien pārdevēja un kaut ko nosaka par 0.40 santīmiem/kg, vecene-barvedis (jo lielāka) pamāj ar galvu,

pārdevēja ar KAILĀM rokām sāk grābt pēc tumši sarkanās, smirdīgās, vecās, NEZINĀMAS izcelsmes, gaļas un bāzt to maisā, abas muTantes tik smīn un savā starpā jautri čalo,

mana gāzmaska mani vairs nesargā, es piesedzu seju ar mēteļa malu,

manī rodas velme skriet,

bet nē..man vajaga tās kožļenes,

jo tāda ir tradīcija, tāds ir likums,

beidzot vecene norēķinās ar pārdevēju un kopā ar savu mazo kupraino draudzenīti velkas prom,

es fiksi uzmetu uz letes skaidru naudu, ar roku pats paņemu aiz stikla esošās kožļenes un fiksi aizeju prom, itkā būtu zem letes nolicis somu ar laika degli.

Nomainās settings, ir apmācies, bet nav pasaules gals. Esmu darbā,

eju mazgāt rokas, kaut neesmu nekam pieskāries..