Mja, tad kārtējo reizi piepildās arī mana "intuīcija". Jutu, ka toreiz tām "derībām", nav jēgas un nākotnes. Zēl. Nu dien žēl...
Tam jau sāpes ir domātas, lai atrastu pielāgojumu. Bet labi Tu zini labāk..
Uzspiest neko neuzspiedīšu..
Jā pieļait vajadzēja, daudz ko no tā sapratu par Tevi/sevi un citām lietām. Bez tiem mirkļiem vēl varbūt pat tagad reizēm par kko šaubītos.. Bet ko nu tur vairs, tās jau vairs ir tikai labas atmiņas, ehs..
Ja būtu bijis tāds piedāvājums no rīta puses, tad 90% būtu sēdies un braucis, jo tad pie reizes atrādītos ārstam...
Kāda nozīme tam, kas man ir "tīkamāks", ja to reti kad var/-ēja īstenot, un tagad tas kļūst tikai par sapni, tur kur bija sākumā.. :/