Manas perfektās attiecības ir manāmi mainījušās, jo atšķirībā no sākuma, man tās vais nerada prieku, bet tikai sāpes! Jūtu, ka mīl viņš mani ļoti, bet jo vairāk mīl, jo vairāk sāpina ar visādām muļķīgām iedomām un frāzēm...jo vairāk no tukša gaisa rada problēmas un pārmet man to, cik es visu daru aplami!:( Brīžiem, viss ir nonācis tik tālu, ka gribās aizbēgt prom no viņa un atpūsties, bet bail...bail pazaudēt manu vismīļāko cilvēku. Un es palieku turpat. Un es ciešu sāpes atkal un atkal. Līdz es padodos un pazemīgi piekrītu, ka esu vainīga,lai tikai to visu izbeigtu!:( Nezinu, cik ilgi tā būs...cik ilgi es melošu, lai izvairītos no strīdiem. Brīžiem liekās, ka man viss ir aizliegc...ka es kā mazs bērns, bez atļaujas pat no mājas iziet nedrīxtu, jo viņš jūtās apdalīc...it kā es kaut ko būtu slēpusi...! Es vairs šos melus izturēt nevaru - es ienīstu sevi ik reizi, kad kārtējo reizi samelojos, lai aiztaupītu sev asaras un sāpes... Cik egoistiski!!!
Pac riebīgākais ir tas, ka nav pat pleca, uz kura izraudāties...jo nav man neviena cilvēka, kas skries, ja man būs grūti! Sen jau nav...varbūt nevajag arī, jo noturēt visu sevī un smaidīt, kad tas ir nepieciešams (pieņemts), es esu iemācījusies, domāju, diezgan veiksmīgi!!! Bet gribās, tomēr, dažreiz sajusties vājai. gribās, lai mani kāc pietur, lai nav jāstāv pašai!!! Bet gribētos arī, lai ne tikai gribētos...

Vienmēr, mīļā un smaidīgā, LIENĪTE!!! ;P~