|
|
Friday, February 13th, 2004
|
3:04p
Atkal kaut kas plosās un ārdās pa mani, sajūta tāda ka gribas gaudot uz mēnesi.
Man sarkani nagi un es gaidu vakaru.
Nezinu kas būs.
Mazliet bail un ilgu laiku neliek mieru viena doma, ka varbūt satikšu cilvēku, ar kuru galu galā nenokārtoju attiecības, vienkārši pazudu.
Viņš man palīdzēja toreiz, martā, kad biju saplosīta pavisam 1000 gabaliņos.
Bet izlēmu, ka nebūtu godīgi no manas puses turpināt tikko iesākušās attiecības, vienkārši es vēl pati ar sevi, savu pagātni un sirdi nebiju tad tikusi galā.
Bet neaizmirsīšu tās tumšās un ļoti mistiskās naktis, ar to pavisam neparasto atmosfēru.
To neparasto pievilkšanas spēku kas mūs saistīja. Viss bija tik neparasti, viņš bija ļoti neparasts
Viņam piemita kaut kas tāds, kas ļāva uzticēties. Kā viņš pats atzinās - meitenes parasti atnākot un izstāstot bez maz vai visu savu dzīvi.
Neaizmirsīšu to "ezītis miglā" sajūtu, kad visa pasaule bija jocīga un kaut kur pazudusi.
Tumsa un mājiņa, kur kaut nedaudz manā sirdī iestājās miers.
Valpurģu nakts un mūsu pēdējā tikšanās... Viņš šķiroties teica, ka esot sajūta, ka mēs tik drīz neredzēsimies - tas būšot pēc kāda ilga laika...
Un tomēr gribas viņu satikt lai izdotos pateikt nepateikto un nokārtot to kas palicis nenokārtots.
Vismaz man tā šķiet.
Viss man ir jāskrien.
Attā !
Melnā piektdiena mani gaida.
(comment on this)
|
|
|
|