01 Maijs 2006 @ 23:38
Kaut kā tā sanāca...  
You are one of God's mistakes
You crying, tragic waste of skin

Zinu, ka esmu riebīgs. Zinu, ka runāju riebeklības, bet tas vairs nebija izturami. Kā var cilvēks visu laiku čīkstēt kā tādas vecas enģes. Un ne tikai dažreiz. Kam gan negadās. Nē, tas ir konstanti, piedevām vienalga par ko mēģini ar viņu runāt, tāpat tas viss nemanāmi novirzīsies par "ak, cik man grūti, ak, kā gan man neveicas. Ko man tagad darīt? Ko tu ieteiktu?"
Vienreiz tas striķis plīsa. Atzīstu, protams, ka pa priekšu runāju, un tikai pēc tam domāju, bet nevar aprakstīt to skatu, kā vienā mirklī neko nedarot var zaudēt elpu uz pusminūti un kā izspiežas acis. Vienu brīdi jau šķita, ka acis ar paukšķi izsprāgs ārā, aš sabijos...
Bet sākums tam cirkam bij' šāds - uz kārtējo "kā man dzīvot, kā man būt" ieteicu lai pamēģina izdarīt pašnāvību, tādai neveiksminiecei jau tāpat neizdosies, bet vismaz varēs teikt, ka mēģināja...

Laikam tagad būšu viņas lielāko ienaidnieku sarakstā, bet nez kāpēc tas mani galīgi neuztrauc
 
 
Mūzika: Placebo - Song to Say Goodbye
 
 
( Post a new comment )
spies[info]spies on 2. Maijs 2006 - 10:04
nu to laiks rādīs, bet ceru, ka vismaz uz brīdi būs miers :)
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)