16 Aprīlis 2009 @ 22:40
 
Man galīgi ir nesaprotama tā zīdaiņu kristīšanas pasākuma nepieciešamība mūsdienās.
Senākos laikos tā bija nepieciešamība, tad krustvecāki bija aizbildņi situācijai kad īstie vecāki nolika ķellīti, tika iesaukti armijā (pie cara tas bija uz 25 gadiem) vai kā citādi vairs nevarēja apgādāt bērnu.
A šon kāda tam jēga? Ķipa tusiņš vecākiem un citiem radiem? Life expectancy vairs nav tik mazs cipars, lai censtos atrast krustvecākus.
Un cik krustvecāki (procentuāli) arī ir kā otrie vecāki bērniem? Es tā padomāju par man apkārt esošajiem kūmām un secināju, ka tie ir vairāk nosaukuma nevis atbildības eksemplāri.
 
 
( Post a new comment )
zii[info]zii on 17. Aprīlis 2009 - 11:04
Pievienojos. MAn gan liekas, ka tas ir ieradums - ja visi, tad mēs ar. Manējais tiks kristīts tikai pēc tam, kad (ja) pats to paprasīs.

[Plānoju ielikt kloķi katoļu radiem, kuri uzskata, ka nekristītiem bērniem ir lielāks risks nonāk ellē un kā nu tā var - baznīcā nekristīt.]
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
spies[info]spies on 17. Aprīlis 2009 - 11:25
Nan gan šķiet, ka tieši kristītie un vispār ticīgie vienīgi var nokļūt ellē.
Neticīgajiem taču elles nav, kā var nokļūt tajā kā nav? :D
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
zii[info]zii on 17. Aprīlis 2009 - 11:35
:)
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)