04 March 2010 @ 05:54 pm
 
Es atceros to gaiši zilo kleitiņu, kas vējā plandījās ap tavu augumu. Tev bija iziruši mati, sulīgi brūni, viegli cirtaini tie vijās ap taviem pleciem, un, vēju plosīti, glāstīja tavu seju. Jā, tev bija saulē iededzis augums un tu basām kājām gāji par pašu jūras malu, ļaudama viļņiem apskalot kailās pēdas. Tu mēdzi skriet pretī vējam, viegli kā kāds putns, un pēkšņi tu pagriezies un skrēji pa vējam, ļaujot tam sevi nest. Un tad tu iebridi jūrā līdz ceļiem, līdz gurniem, viduklim, krūtīm, matu cirtas kļuva slapjas un nostiepās tev pāri lāpstiņām, tu ieniri zem ūdens kā nāra, un es nezināju vai vispār kādreiz atgriezīsies. Es lēnām gāju gar jūras malu, rokā turēdams tavas vieglās kurpītes. Un tu izniri, un lēnām nāci krastā, vieglprātīgi smiedamies, kleitiņa bija pielipusi pie tava auguma, padarīdama skaidrākas tava ķermeņa aprises. Un tu iznāci krastā, ieskatījies man acīs, skaļi iesmējies, pamāji ar roku un atkal kā putns aiztraucies no manis prom, viegliem soļiem skriedama pa krasta līniju.

Kas gan tu esi, es mēdzu sev vaicāt, bet atbildes kā nebija, tā nebija. Un tu nāci un gāji prom, nāci pie manis, bēgi no manis, aizgāji, atgriezies un tā visu mūžu. Un es nekad no rokām neizlaidu to gabaliņu no tevis. Kaut vai tās būtu tikai vieglas vasaras kurpītes.