Tik tikko. Pirms pāris elpas vilcieniem. Pirms vēl atvēru acis, tā bija manā priekšā - skaidra un nepārprotama. Ne ar ko nesajaucama.
Dzeltenzaļa. Zaļidzeltena. Nedaudz no sūnām, nedaudz no saullēkta starp priežu zariem, tāda maigi zeltīta. Tāda, kādu es to atceros kopš saviem pirmsākumiem. Tā ir iedzinusi manī saknes, bet varbūt otrādi - tās saknes ir dzinušus asnus, ir izaudzis stumbrs - sākumā vājš, vārīgs, viegli noraujams, nolaužams, izpostāms, vēlāk jau stingrs un plecīgs kā bravūrīgs puika, pēcāk izauguši zari, parādījušies pumpuri, izplaukušas lapas un ziedi. Un kādā no tiem ziediem, kā auglis piebriedu es. Tumši sarkans, protams, es citādāks nemaz nemāku būt. Bet pati galotne iedūrusies debesīs, uzdūrusi debesis sev virsū, drosmīgi nes. Varbūt tikai pietur, lai nenogāžas. Gluži kā mēs, pirms vēl paspējām aptvert, kas notiek.
Es samirkšķinu acis un cenšos ieraudzīt vēlreiz. Atmiņas ir, bet krāsa pagaisusi, izbalējusi. Blāva un tukša, kā izlijis mākonis asarās samirkušu vaigu.
Bet es to atceros - dzeltenzaļa, zaļi dzeltena. Kā toreiz, atceries, jūras krastā pavasarī. Viss pavasaris bija piebiris pilns ar putekšņiem, dzelteniem kā medus drupačiņas, viscaur, visapkārt. Lai kur tu ietu, lai ko tu darītu - visur dzeltens. Arī jūra bija dzeltena, cik vien skatiens tālu spēja aizsniegties. Tajās dienās, tajā laikā mēs dzērām kā jukuši, jo citādāk nemācējām. Būt blakus, būt kopā, būt atsevišķi. Rokas stiepiena attālumā, cieši piekļāvušies viens otram, pašu radītās realitātēs, tu manās rokās, es tavā sirdī, savijušies un sapinušies - velc aiz kura diega gala vēlies, uzmetas mezgls. Kārtējais lielais un nepārvaramais šķērslis jau tā negludajā ceļā, kuru nemācējām iet - plecu pie pleca, rokas stiepiena attālumā, cieši piekļāvušies viens otram...
Atceries, kā jūra uzbangoja pavisam pēkšņi. Dzeltenie putekšņi, kas bija pārklājušies rāmajam ūdenim kā plēve, sajaucās ar zaļo dzelmi. Dzeltenzaļais, zaļi dzeltenais.
Es piespiežu plaukstas aizvērtām acīm un redzu tumsu, kurā viena pēc otras uzņirb dažādas krāsas. Purpura sarkanais. Maigi violetais. Sarkani zeltītais. Zili sudrabainais. Un es uzdodu sev tūkstoš jautājumus. Vai tu man pietrūksi? Militārā parāde, sinhronas kustības, neaptverama precizitāte, kā spogulis spogulī - tūkstoš vienādi, ritmiski "vai tu man pietrūksi?" skaļi sizdami kājas izsoļo man cauri. Mēs tikmēr guļam kā nocirstas priedes mežā, sakrautas kaudzē, sāns pie sāna, plecs pie pleca. Nocirstiem zariem, atdalītām saknēm, ne ziedu, ne pumpuru, ne čiekuru, ne galotņu, kurās uzdurtas debesis. Mēs apaugam sūnām un kļūstam par mājvietu kukaiņiem un pelējumam. Mūsu dzeltenzaļais mirklis ir beidzies. Gaiss smaržo pēc trūdiem. Atdalīšanās, sadalīšanās, aiziešana.
Diez tu jau nojaut, ka es neatgriezīšos?
Dzeltenzaļa. Zaļidzeltena. Nedaudz no sūnām, nedaudz no saullēkta starp priežu zariem, tāda maigi zeltīta. Tāda, kādu es to atceros kopš saviem pirmsākumiem. Tā ir iedzinusi manī saknes, bet varbūt otrādi - tās saknes ir dzinušus asnus, ir izaudzis stumbrs - sākumā vājš, vārīgs, viegli noraujams, nolaužams, izpostāms, vēlāk jau stingrs un plecīgs kā bravūrīgs puika, pēcāk izauguši zari, parādījušies pumpuri, izplaukušas lapas un ziedi. Un kādā no tiem ziediem, kā auglis piebriedu es. Tumši sarkans, protams, es citādāks nemaz nemāku būt. Bet pati galotne iedūrusies debesīs, uzdūrusi debesis sev virsū, drosmīgi nes. Varbūt tikai pietur, lai nenogāžas. Gluži kā mēs, pirms vēl paspējām aptvert, kas notiek.
Es samirkšķinu acis un cenšos ieraudzīt vēlreiz. Atmiņas ir, bet krāsa pagaisusi, izbalējusi. Blāva un tukša, kā izlijis mākonis asarās samirkušu vaigu.
Bet es to atceros - dzeltenzaļa, zaļi dzeltena. Kā toreiz, atceries, jūras krastā pavasarī. Viss pavasaris bija piebiris pilns ar putekšņiem, dzelteniem kā medus drupačiņas, viscaur, visapkārt. Lai kur tu ietu, lai ko tu darītu - visur dzeltens. Arī jūra bija dzeltena, cik vien skatiens tālu spēja aizsniegties. Tajās dienās, tajā laikā mēs dzērām kā jukuši, jo citādāk nemācējām. Būt blakus, būt kopā, būt atsevišķi. Rokas stiepiena attālumā, cieši piekļāvušies viens otram, pašu radītās realitātēs, tu manās rokās, es tavā sirdī, savijušies un sapinušies - velc aiz kura diega gala vēlies, uzmetas mezgls. Kārtējais lielais un nepārvaramais šķērslis jau tā negludajā ceļā, kuru nemācējām iet - plecu pie pleca, rokas stiepiena attālumā, cieši piekļāvušies viens otram...
Atceries, kā jūra uzbangoja pavisam pēkšņi. Dzeltenie putekšņi, kas bija pārklājušies rāmajam ūdenim kā plēve, sajaucās ar zaļo dzelmi. Dzeltenzaļais, zaļi dzeltenais.
Es piespiežu plaukstas aizvērtām acīm un redzu tumsu, kurā viena pēc otras uzņirb dažādas krāsas. Purpura sarkanais. Maigi violetais. Sarkani zeltītais. Zili sudrabainais. Un es uzdodu sev tūkstoš jautājumus. Vai tu man pietrūksi? Militārā parāde, sinhronas kustības, neaptverama precizitāte, kā spogulis spogulī - tūkstoš vienādi, ritmiski "vai tu man pietrūksi?" skaļi sizdami kājas izsoļo man cauri. Mēs tikmēr guļam kā nocirstas priedes mežā, sakrautas kaudzē, sāns pie sāna, plecs pie pleca. Nocirstiem zariem, atdalītām saknēm, ne ziedu, ne pumpuru, ne čiekuru, ne galotņu, kurās uzdurtas debesis. Mēs apaugam sūnām un kļūstam par mājvietu kukaiņiem un pelējumam. Mūsu dzeltenzaļais mirklis ir beidzies. Gaiss smaržo pēc trūdiem. Atdalīšanās, sadalīšanās, aiziešana.
Diez tu jau nojaut, ka es neatgriezīšos?
Leave a comment