Visas rētas ir aizvilkušās ciet.
Visa pagātne ir pazudusi no ādas.


Tu, uzrāpusies nelielā kļavā izskaiti visas debesis - mākoņus, putnus, nokrāsas un toņus, antenas uz māju jumtiem, kas kā durkļi iedūrušās debesīs, lidmašīnu atstātās sliedes, līdz vairs nav nekā, ko skaitīt - debesis izskaitītas pilnīgi tukšas; tu karotēm ēd baltu cukuru no sudrabaina cukurtrauka, līdz tev kāds sāpīgi uzšauj pa pirkstiem, un vēlāk tu noglaudi kaķi, sajūtot tā vijīgo muguru izliecamies zem tavas niecīgās rokas smaguma. Kad viņš drīz pēc tam nomirst, tu nevaino nāvi, tu vaino cilvēkus. Un tas kļūst par ieradumu - vienmēr visā nesaudzīgi vainot cilvēkus. Ieskaitot sevi.

Pēc tam ir Tā nakts un, negaisa pamodināta, tu baidies no caurvējā plīvojošiem aizkariem, kas, haotiski kustoties, piepilda lielāko daļu telpas, lielāko daļu no mirkļa, no tavas dzīves. Šī sajūta nepamet tevi visu mūžu.

Un pēc tam tu krīti. Nepārtraukti. Nerimstoši. Un pieņem, ka citādāk nemaz nevar būt.

Kaut kur tam visam pa vidu ir makaroni burtiņu formā, vaniļas dezodorants, ieritināšanās tēva milzīgajā vilnas jakā, trīsdaļīgs spogulis, brālis, brālis, trauks ar sudraba pieclatniekiem, ceptu zivju smarža un zvīņām noklāta virtuves grīda. Kaut kur tam visam pa vidu ir saulē izbalējuši mati, pirmās atmiņas par māti, tēja ar pienu, rīts, kad pagalmā nozāģēja Tos kokus, gājiens uz dārzu pie upes, vedot aukliņā iedomātu suni, velnišķīga krusa uz tavas ādas un krāsaino, jūras nenogludināto stikliņu kolekcija, kas vairākas nedēļas vākti pie veikala durvīm.


Tādas bija manas atmiņas par tavu dzīvi.
Visas rētas ir aizvilkušās ciet.
Visa pagātne ir pazudusi no tavas ādas.

Nav vairs nekas, kas liecinātu par to, kas mēs esam.
Varbūt kļava, ko torīt nozāģēja.
Varbūt debesis, kas izskaitītas tukšas.
Šī sajūta nepametīs visu mūžu.